Mums pieder pagātne - mums pieder nākotne

http://braludraudze.lndb.lv/lv/

Ķīša Pēteris

Detaļas

Ķīša Pēteris

Kad es iegāju savā desmtā gadā, es lūdzu savu tēvu ņemt arī mani sev līdz uz baznīcu. Bet viņš man albildēja: "Liec mani mierā, tev nav priekš tam vajadzīgo drānu." Tad es raudādams griezos pie savas mātes, lai tā man palīdzētu, un viņa arī gadāja tūliņ, ka es varaēju ar tēvu baznīcā iet un pirmo reiz pēc manas kristīšanas atkal viņā būt. Bija tad Marijas piemeklēšanas diena, un ceļu es ievēroju tik labi, ka turpmāk es viens pats baznīcā gāju, nenokavējot nevienu sprediķi. Mācītājs bija centīgs un stingrs vīrs. Savā divdesmitajā gadā es kļuvu pamodināts un vairs neturēju sevi par cienīgu, ka mani joprojām saule apspīd, mani pārņēma tāds nemiers, ka pats nezināju, ko darīt, ko iesākt. Par savu stāvokli es izstāstīju savam mātesbrālim, kas man ieteica griezties pie mūsu mācītāja Valmierā. Kad es ar viņu runāju, viņš man atbildēja: "lūdz Dievu, kas tevī to nemieru cēlis, Iai viņš tev atkal to atņemtu." Savu nemieru es tomēr paturēju, un tā mana dzīve turpinājās. Mani vecāki mani nodeva pie kāda kalēja, lai es pie tā izmācītos kalēja amatā, bet te man atgadījās tā nelaime, ka gabals nokarsētas dzelzs uzkrita uz kājas, tā radot man nedziedināmu vāti. Pēc tam kad es sešus gadus biju pavadījis pie sava meistara un savu nemieru puslīdz piemirsis, ģenerālis Hallarts mani paņēma uz muižu. Pēc viņa nāves viņa laulātā draudzene sev turēja labus mājas mācītājus, kas arī ko zināja no tā mīļā Pestītāja. Ap šo laiku arī atgadījās, ka brālis Dāvids ar vēl kādu citu brāli Valmierasmuižā ieradās, un es dzirdēju, ka atnākuši divi svēti vīri. Tad es atkal domāju par savu pamodināšanu, un, kad man Valmierā, baznīcā esot, kāds rādīja Kristjāni Dāvidu, teikdams: "Redzi, tas ir viens no tiem svētajiem," - tad es viņam neko neatbildēju, bet tikai vēlējos, kaut es ar šo vīru šoreiz varētu runāt.Tas tomēr nenotika. Pee kāda pusgada Valmierasmuižā ieradās braļi Grasmanis un Štahs. Es iepazinos ar viņiem, mācījos viņus cienīt, bet es nepratu viņu valodu. Kādreiz, kad zemnieku meitas uzsāka dziedāt, brālis Grasmanis man prasīja, ko tās dziedot. Es viņam atbildēju: "Savas palaidņu dziesmas." Tad brālis Grasmanis man uzšķīra 2. korintiešu grāmatas 6. nodaļas 17. pantu: "Izejat no viņiem un atšķiraties no tiem, saka tas Kungs, neaiztieciet to, kas netīrs, tad es jūs pieņemšu." Šie vārdi mani aizgrāba, gāja caur manu sirdi, un manas sāpes atjaunojās par to, ka es nesaprotu viņa valodu. Drīz šie brāļi atkal aizgāja, un es paliku viens savā nemierā. 1736. gadā šis pats māceklis (Grasmanis) atkal atnāca šinī zemē un ieradās arī Valmierasmuižā. Man bija tik labi, kad es viņu redzēju, it kā es redzētu pašu Pestītāju. Es viņu sastapu uz lielceļa, viņš mani laipni sveicināja, sniedzot man arī savu roku. Raudādams es aizgāju mājās un nespēju izprast, kā gan šis Dieva vīrs mani, grēcinieku un samaitātu cilvēku, vēl varēja mīļot. Pēc tam nu es daudzreiz raudāju savas dvēseles pestīšanas labad. Drīz mani fon Hallarte aizņēma pavisam projām uz Vaimierasmuižu. Tur es dzirdēju, ka Urbsā (lgaunijā) caur mācītāju Kvantu notikusi pamodināšana. Uz turieni nu Ģenerāļa kundze sūtīja arī savu mājas diakonu Barlahu un līdz ar viņu arī mani. Tur es skatīju Dieva lielos brīnumus pie igauņu tautas. Es slīku pīšļos un domaju: "Tie ir visi Dieva bērni, bet es tikai samaitāts un pazudis grēcinieks,"- un atgriezos savā lielā neizprašanā atkal atpakaļ. 1737.g. Valmierasmuižā ieradās brālis Buntebārts ar dažiem citiem brāļiem. Es tūdaļ gāju pie viņiem, redzēju viņu mīlestību un sajutu kaut ko sevišķu, kad dzirdēju viņus dziedot, bet nevarēju ar viņiem sarunāties, kamēr pēc deviņiem mēnešiem brālis, Buntebārts bija tikdaudz latviešu valodu iemācījies, ka viņš jau spēja ar mani sarunāties. Tad nu 1738.g. martā notikās, kad es savā kaltuvē stāvēju un lūdzu: "Ak, mīļais Pestītāj, kaut tu nu man parādītos!"- tad tanī acumirklī manā kaltuvē ieradās brālis Buntebārts, sveicināja mani laipni un prasīja man: "Kā nu tev klājas, kā tu jūties?" Viņš redzēja manu apjukumu un sacīja: "Mīļais Pestītājs ir nācis grēciniekus saukt atgriezties, bet ne dievbijīgos. Ar grēciniekiem viņš ir pie galda sēdies un ar viņiem ēdis, un aicinājis tos pie sevis nākt." Šinī brīdī manas bailes un mans apjukums pazuda it kā uguns aprīti. Nokrita manas važas, un akmens, man nekustināms, pats no sevis nu novēlās no manas sirds. Šis brīdis mūžam paliks man neaizmirstams, tie bija; augsti svētki, kad nu caur manu sirdi ritēja moku jēriņa asinis.

Drīz vien tomēr šis svētlaimīgais stāvoklis no manis novērsās, jo manu sirdi nospieda dažs smags grēks, manis darīts, bet vēl neatzīts un neizsūdzēts. Tamdēļ es nu ar brāli Buntebārtu par visu to pārrunāju un mācījos atzīt to lielo svētību no tam, izkratot visu to, kas uz sirds, kādai citai patiesai un uzticamai sirdij. Viņš man norādīja uz Pestītāju un sacīja: "Ej tik pats tieši pie sava Pestītāja, kā tu pie manis nāci, kā nabaga grēcinieks!" Mana sirds kļuva atkal gaiša, un Pestītājs skūpstīja mani, nabaga grēcinieku, un viņa moku pilnais skats atspoguļojās manā sirdī.

Tad es nokļuvu sakaros ar vācu brāļiem diakonātā un domaju pie sevis: "Es nepelnu, ka zeme mani nes, un tomēr baudu to lielo žēlastību būt svēto sabiedrībā." Tā tas gāja līdz Ziemassvētkiem, kad brālis Buntebārts pulcēja ap sevi tos, ar kuriem kopā viņš vēlējās svinēt augstos Kristus svētkus, un arī mani viņš uzaicināja piedalīties. Mēs pielūdzām Jēzus bērniņu silītē. Dieva asins radniecība ar viņa ļaudīm bija man tik ļoti sajūjtama, ka man izlikās, it kā mana grēcīgā asins savienotos ar Dieva dārgām asinīm, un es baudīju savā sirdī tā Dieva miera svaidīšanu. Pēc tam man uzticēja darbu pie neprecētiem brāļiem, kas sākumā mani nospieda, bet drīz vien tas,grozījās. Es cildinājos sevi ar to, ka nu man citi jāmāca, mana vecā augstprātība pamodās. Es aizmirsu pats savu postu, aizmirsu to moku vīru, un mani pārņēma tāda tumsa, ka es pats jutos vairāk mocīts kā pirms tam. Neprecēto brāļu kopšana man tamdēļ bija jāatņem. Bet pats es izbaudīju tādas bailes un mokas, it kā es sēdētu ellē. Dienā man negāja maizes kumoss pie sirds, un naktīs man nenāca miegs. Tad es domāju: "Kur tad nu ir tā spožā gaisma, kas atspīdēja manā sirdī? Kur nu ir palicis tas saldais Dieva miers, kuru sajuta mana nabaga sirds, kad mani mans asiņainais Pestītājs garā skūpstīja?" Tad es ar tūkstoš karstām un rūgtām asarām lūdzu mīļo Pestītāju, lai viņš par mani apžēlotos un man piedotu. Viņš arī bija tik žēlīgs un uzlika man caur saviem sulaiņiem savu caururbto roku, un piedeva man visu. Es jutu, ka mans tagadējais pēdējais stāvoklis ir daudz ļaunāks, kā viņš bija pirms manas atmodināšanas, kad es vēI grēkos dzīvoju un mana sirds bija it kā mirusi.

Manā 45. dzīvības gadā man pienācās apprecēties. Pirmajos gados mūsu laulības dzīve bija svētīga un svētīta ar 2 meitām un 3 dēliem, no kuriem viena meita jau bērna gados pie Pestītāja aizgāja. Bet pēc mana sieva padevās dzeršanai, kas man bija rūgti sajūtams, mans gars pagura un kļuva nespēcīgs. Es uzcītīgi apmeklēju mūsu mīļo brāli, un tas man norādīja uz Pestītāju un ieteica man ciesties un paciest.

Sarakstīts Valmiermuižā starp 1750. un 1770.g. Vāciskais tulkojums pirms Otrā pasaules kara atradies Brāļu unitātes arhīvā Hernhūtē, ierakstīts 1771. gada ziņu grāmatā "Nachrichten aus der Brüdergemeine". Dzīvesstāstu latviski attulkojis Hermanis Enzeliņš. Šeit publicēts pēc viņa grāmatas "Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē" (Valmiera, 1932., 152.-156.lpp.)

Grāmata, 1992, Nr.1

76.-78.lpp.


 

 

   

Ziedojumi  

"Latvijas Vienotā Brāļu draudze"
Reģistrācijas Nr. 40801052725,
LV54HABA0551050167057
   

Pieteikšanās  

   
© Brāļu draudzes misija