Brāļu draudze Latvijā 1918 -1940.

Detaļas

Kategorija: 20.gadsimts

Parādīts Ceturtdiena, 22 Septembris 2011 09:04

Autors Gundars

Skatīts: 4961

Brāļu draudze Latvijā 1918 -1940.

      Brāļu draudzes darbība apskatāmajā laika periodā – Latvijas valstī, starp diviem Pasaules kariem – pārstāvēja un atspoguļoja senu, Latvijas teritorijā jau 200 gadus veidojušos, spēcīgu hernhūtiešu kustības garīgo paradigmu un tradīciju. Līdz ar to Brāļu draudzes darbību, rīcības motivāciju, divdesmitajā gadsimtā nav iespējams pilnībā saprast, nepaturot vērā kustības daudzos vēsturiskos kontekstus, paražas un tradīcijas.

      Dažādu, ārēju un iekšēju, iemeslu dēļ deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē Brāļu draudze zaudēja savu sociāli un arī reliģiski dominējošo lomu Vidzemes latviešu sabiedrības dzīvē. Tā rezultātā notika izmaiņas kustības identitātes akcentos. Vidzemes Brāļu draudzes atmodas kustība kļuva par tradīcijās balstītu reliģisku kopību. Tai nebija centralizētas pārvaldes struktūru, bet tā balstījās novadu lokālajās tradīcijās un katra Brāļu draudzes saiešana faktiski realizēja savu pašpārvaldi. Pirms Pirmā Pasaules kara Vidzemē bija līdz 150 saiešanas namu1. Vismaz pusē no tiem joprojām notika reliģiskās dzīves aktivitātes. Kara rezultātā aptuveni ........ atstāja dzimtās mājas un devās bēgļu gaitās. Karā tika nopostīti vai pamatīgi bojāti aptuveni 2/3 saiešanas namu.

      Pēc Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņām (1914 – 1920), jaunajā Latvijas valstī (proklomēta 1918.gada 18.novembrī), regulāra garīgā dzīve notika vairāk kā piecdesmit saiešanu namos.2

      Vidzemes laukos esošās saiešanas darbojās katra individuāli, bez kopīga pārvaldes orgāna. To darbība balstījās novadu hernhūtiskajās tradīcijās un saiešanu vadītāju - sacītājtētiņu garīgajā autoritātē. Vairums sacītājtētiņu jau bija cienījamos gados. Saiešanu nami, vēsturisku apstākļu dēļ, lielākoties juridiski bija privātīpašumi, bet tas nekādā mērā neapgrūtināja Brāļu draudzes darbību, jo tradīcijas kontekstā tas bija dabiski.

      Brāļu draudzes neformālā rakstura dēļ nav pieejami precīzi dati par tās skaitliskumu un pilnīgi drošu ziņu par tās izplatību. Tiek lēsts, ka Latvijas valstiskuma apstākļos kustībai bija ap trīs tūkstoši dalībnieku.3 Ņemot vērā, ka apskatāmajā starpkaru periodā Vidzemē darbojās ap piecdesmit saiešanas namu, tad skaitlis varētu būt ticams.

      Vēsturisks paradokss ir tas, ka neskatoties uz savu milzīgo ietekmi un seno vēsturi, Vidzemes latviešu Brāļu draudzei nekad nebija bijis, un nebija, arī Latvijas valstij izveidojoties, nekādas juridiskās personas statuss. Daudzo un dažādo vajāšanu dēļ Vidzemes latviešu Brāļu draudzes kustība bija pilnībā adaptējusies darbībai valstiski neformālā statusā.

      Iniciatīva par vienotas Latvijas Brāļu draudzes organizācijas izveidošanu nāca no Rīgas Brāļu draudzes. Taču, primāri, arī tā, nebija ideja par vienotu organizāciju, bet reakcija uz savu, Rīgas Brāļu draudzes problēmu risināšanu.

      Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu apstākļos krietni apgrūtināta bija Rīgas Brāļu draudzes dzīve. Tomēr tā joprojām turpinājās un savā saiešanas namā Vecrīgā, Kalēju ielā 8, brāļi un māsas noturēja garīgus pasākumus. Pēc kara garīgā dzīve atguva regulāru raksturu, tomēr garīgie vadītāji un vairums dalībnieku jau bija krietnos gados. Arī Rīgas Brāļu draudzi raksturoja paaudžu pēctekamības pāarāvums.

      Vācu okupācijas apstākļos zemesgrāmatā tika mainīts ieraksts par Rīgas Brāļu draudzes saiešanas nama piederību. 1918.gada.... novembrī veiktās izmaiņas nozīmēja, ka īpašums Kalēju ielā 8 pāriet Vācijas Brāļu draudzes īpašumā. Turklāt 19....gada ...Vācijas Brāļu draudze advokātam .. Baumanim izdeva pilnvaru īpašumu pārvaldīt īpašumu, ar tiesībām to arī pārdot.4

      Bez šaubām Rīgas brāļus šāda lietu kārtība nevarēja apmierināt. Tomēr izrādījās, ka, lai iestātos par tiesībām uz pašu remontēto un uzturēto saiešanas namu, tiem nav nekāda juridiska pamata. Kā Vidzemes lauku, tā arī Rīgas Brāļu draudzei nebija nekāda juridiskas personas statusa. 1923.gadā psiholoģiskā spriedze ap Kalēju ielas saiešanas namu pieauga, notika vairāki ekscesi starp Vācijas Brāļu draudzes pilnvaroto personu un Rīgas brāļiem. Cīņa par tiesībām uz savu saiešanas namu arī bija galvenais iemesls, kas Rīgas brāļus mudināja savu esību un darbību noformēt juridiski tiesiskā veidā.

      Tā 1923.gads kļuva par Latvijas Brāļu draudzes izveidošanas gadu. Galvenais Rīgas Brāļu draudzes dibināšanas iniciators un faktiskais atjaunotājs bija 72 ?? gadus vecais brālis Kārlis Šiliņš (Schilling). Līdzīgā vecumā bija arī pārējie Brāļu draudzes aktīvisti. Tādēļ ar lielu prieku tika uzņemts Latvijas Kristīgās Jaunatnes savienības jauniešu lūgums ļaut izmantot saiešanas nama telpas savām sapulcēm. Vecajiem brāļiem izdevās daļu jauniešu iesaistīt Brāļu draudzes dzīvē. Šādam notikumu pavērsienam bija duāli rezultāti. Pozitīvais; tieši pateicoties jauniešu aktīvai rīcībai tika sekmīgi atrisināti daudzie organizatoriskie uzdevumi tika un likti pamati valsts mēroga Brāļu draudzes organizācijai. Negatīvais; šīs jaunatnes organizācijas pārstāvji Brāļu draudzē ienesa tai neraksturīgu garīgumu, kas bija viens no iemesliem vēlākām nesaskaņām un smagai krīzei pēc nepilniem desmit gadiem.

      Jauniešu līderis un viens no vēlāk redzamiem Brāļu draudzes darbiniekiem bija Kārlis Ozoliņš. Šķiet, tieši viņš aktīvi proponēja ideju par visu valsti aptverošas Brāļu draudzes organizācijas izveidi. Tā nepieciešamība juridiski izveidot Rīgas Brāļu draudzi pārauga idejā par Latvijas Brāļu draudzes izveidošanu. 

      1923.gada ...novembrī notika Latvijas Evaņģeliskās Brāļu draudzes sadraudzības biedrības dibināšanas sapulce. 1924.gada...janvārī šo organizāciju atzina Latvijas valsts.

      Pirmais Latvijas Brāļu draudzes uzdevums bija cīņa par Rīgas saiešanas namu, kas nozīmēja garu un sarežģītu tiesvedības procesu vairāku gadu garumā. Aiz juridiskajām kaislībām un daudzajiem organizatoriskajiem jautājumiem, ēnā palika Brāļu draudzes garīgās dzīves sakārtošana. Pēc senas kārtības garīgas sapulces Rīgas saiešanas namā notika svētdienas rītos astoņos no rīta un divpadsmitos pa dienu. (Lai nepārklātos ar luterāņu baznīcu dievkalpojumu laikiem). Saiešanas vadīja vecie sacītājtētiņi, luterāņu mācītājs Mārtiņš Apalītis, kā arī laji. Rīgas saiešanā valdīja ļoti dažādas domas par Brāļu draudzes identitāti, darbību un attīstības virzieniem Latvijas valsts apstākļos. Tas Brāļu draudzes iekšienē veidoja un uzturēja neveselīgas spriedzes situāciju. 

      Uz 1928.gadu Brāļu draudzes attīstība jau atļāva īstenot plašāka mēroga projektus. Par tādu kļuva izvērstas Vidzemes Brāļu draudzes 200 gadskārtas svinības 1929.gadā. Konsolidēšanās svētku rīkošanai uz laiku pieklusināja, bet ne izbeidza, domstarpības Brāļu draudzes iekšienē.

      Visa gada garumā Vidzemes saiešanu namos, ar aktīvu Latvijas Brāļu draudzes līdzdalību, tika atzīmēta Brāļu draudzes divsimtgade. Galvenais svētku pasākums notika 1929.gada 14./15.septembrī, Valmierā. Svinību ietvaros bīskaps Kārlis Irbe, mācītāja amatā ordinēja vēlāko Brāļu draudzes garīgo vadītāju Edgaru Rumbu. Svētku gājienā Valmierā piedalījās 3 - 4 tūkstoši dalībnieku.5 Citu prominenču starpā, arī valsts prezidents Gustavs Zemgals apsveica hernhūtiešu svētku dalībniekus. 

      Svinību pasākumi bija pietiekami atspoguļoti presē, un ievēroti arī plašākā sabiedrībā. Brāļu draudzes vadība pozitīvo publicitāti un daudzos svētku pasākumus izmantoja, lai Vidzemes lauku saiešanas integrētu vienotā Latvijas Brāļu draudzes organizācijā. Šī nolūka dēļ 1929./30.gados, saskaņā ar valsts likumdošanu un Brāļu draudzes statūtiem, Vidzemes lauku saiešanu namos tika noturētas apmēram četrdesmit Latvijas Brāļu draudzes t.s. nodaļu dibināšanas sapulces. Tas bija liels sasniegums organizācijas izveidē. Gan jāsaka, ka lauku saiešanās nekāds birokrātiskas pārvaldības modelis tā arī neiedzīvojās. Lai gan lielais vairums lauku brāļu bija labvēlīgi kopdarbam Brāļu draudzē, tiem pilnīgi nesaistošas palika statūtu prasības par savas darbības formālo sakārtošanu, lietvedību u.tml. Tā rezultātā līdz pat padomju okupācijai tika meklēts optimālais Brāļu draudzes organizatoriskais modelis, kas atbilstu vietējo saiešanas namu interesēm un tradīcijām. Aktīvākie Latvijas Brāļu draudzes organizācijas veidotāji bija tās valdes locekļi Kārlis Ozoliņš un Jānis Šmits, Angļu institūta direktors. 

      1929. gada augustā arī sāka iznākt Brāļu draudzes periodiskais izdevums „Brāļu draudzes Vēstnesis”, kurš ar atsevišķiem pārtraukumiem, iznāca līdz 1940.gadam, četras reizes gadā. 

        Jau drīz pēc svētku pasākumiem 1930.gada nogalē Latvijas Brāļu draudzes vadībā parādījās izteiktas krīzes pazīmes. Krīzi izraisīja vairāki apstākļi, kurus varētu sekojoši iezīmēt. Pirmkārt, statūtu nepilnība; tie tika pieņemti nepietiekami izdiskutēti, steidzīgā kārtībā, un atbilda laicīgu biedrību standartiem. Brāļu draudze ar tās specifiskajām tradīcijām nebija ietilpināma šādā vienkāršotā statūtu formā. Otrkārt, ļoti dažādie ieskati un izpratne par Brāļu draudzes būtību. Aktīvākā grupa uzskatīja, ka tai ar vien jābūt dedzīgai sludinātājai, savās rindās pulcējot „vispareizākos” kristiešus. Otra grupa uzskatīja, ka lielo atmodu laiks ir pagājis un Brāļu draudze, ar tās vēsturisko tradīciju, tautai ir „svēts mantojums”. Daļa bija tādu, kas atradās „pa vidu” šīm galējībām. Treškārt, Vidzemes latviešu Brāļu draudzes kustībai šī bija kardināli jauna pieredze, pirmais mēģinājums izveidot tās darbību, juridiski sakārtotā veidā, baudot pilnīgu valsts institūciju labvēlību. Ceturtkārt, pārmaiņu laikos Brāļu draudzes darbībā bija iesaistījušies cilvēki, kas neizprata hernhūtiešu klusināto garīgumu, toleranci, un ar negodīgām metodēm centās panākt savu ideju īstenošanu.

      Kā krīzes katalizators nostrādāja jaunais luterāņu mācītājs, kurš 1929.gada aprīlī tika apstiprināts arī par Brāļu draudzes garīgo lietu vadītāju, Arvīds Perlbahs. Jau 1930.gada Brāļu draudzes konferencē viņš saņēma kritiku par nepietiekamo vēlmi iesaistīties organizācijas ikdienas darbībā, bet tikai reprezentēties. Tomēr ar konferences balsojumu viņam tika dots „labošanās” laiks. Savukārt, Perlbahs sāka darboties slepenības gaisotnē un 1930.gada nogalē Rīgā sarīkoja skandalozu evaņģelizācijas nedēļu, pēc kuras 1931.gada sākumā dibināja jaunu, Brāļu draudzes „Atmodas” nodaļu. Ar tās palīdzību, izmantojot statūtu nepilnības, visu gada otro pusi viņš centās iegūt vienpersonisku varu Brāļu draudzē. Notikumi guva agresīvu, skandalozu raksturu, strīdos tika iesaistīta Valsts policija. Konflikts tika plaši atspoguļots laicīgajā presē, un Brāļu draudze ieguva ļoti negatīvu publicitāti, kura vismaz gadus piecus apgrūtināja tās darbību. Ar 1932.gada 23.augusta tiesas lēmumu Arvīda Perlbaha aktivitātes tika atzītas par nelikumīgām. Savukārt, viņš ar savu „Atmodas” nodaļu izstājās no Brāļu draudzes un nodibināja jaunu reliģisko organizāciju – Jauno Brāļu draudzi.

      1932. gadā par otro Brāļu draudzes garīgo lietu vadītāju, virstētiņu tika ievēlēts 72. gadus vecais, tautā populārais dzejnieks Roberts Bērziņš. Šajā amatā viņš bija trīs gadus līdz savai nāvei 1935.gada 6.jūnijā. Šo laiku varētu raksturot kā „nomierināšanās un brūču salaizīšanas periodu”. 

      1935.gada nogalē par trešo un pēdējo 20.gadsimta Latvijas Brāļu draudzes garīgo lietu vadītāju kļuva luterāņu mācītājs Edgars Rumba. Tas bija ļoti liels ieguvums Brāļu draudzes darbībā, jo Rumba baudīja ļoti lielu autoritāti luteriskās baznīcas un Latvijas intelektuāļu vidē. 1938.gadā viņš ieguva teoloģijas doktora grādu Upsalas universitātē, Zviedrijā. Viņš joprojām tiek dēvēts par ievērojamāko latviešu teologu. 

      Edgara Rumbas virsvadībā Brāļu draudzē notika principiāli jauns un novatorisks attīstības pavērsiens. Pirmkārt, norima pēdējās kaislības un Brāļu draudzē sākās mērķtiecīga, uz ilgtermiņā paliekošu rezultātu vērsta darbība. Par Edgara Rumbas vietnieku un domubiedru Brāļu draudzes perspektīvu redzējumā kļuva Jānis Šmits. 

      Šajā periodā Brāļu draudzē ievērojami pastiprinājās jaunatnes darbība. Viens no jauniešu darba vadītājiem bija vēlākais Lietuvas luteriskās baznīcas izveidotājs un tās pirmais bīskaps Jānis Kalvāns. Brāļu draudzei izvērtās cieša sadarbība ar Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes studentiem un mācībspēkiem. Rīgas Brāļu draudzes saiešanas nams Kalēju ielā 8 bija kļuvis par dzīvības pilnu un kreatīvu garīgās jaunrades vietu. Pie labvēlīgas notikumu attīstības, iespējams, tas būtu kļuvis par redzamu intelektuālo centru. Dievārdus Rīgas saiešanas namā vadīja kā akadēmiski izglītoti luterāņu mācītāji, tā teoloģijas studenti un studentes. Tika meklētas jaunas kristīgās kalpošanas formas, noturēti priekšlasījumi par dažādām tēmām, rīkotas tikšanās ar misionāriem. Arī pati Rīgas Brāļu draudze meklēja veidus kā darboties misijas laukā. Tomēr tradicionāli kodols uz ko balstījās garīgā dzīve bija sacītāji no laju vides. Jau kopš divdesmitajiem gadiem Brāļu draudzē darbojās koris un svētdienas skola bērniem. 

      Par veselīgu Latvijas Brāļu draudzes teoloģisko attīstību, vēsturiski tradicionālajā virzienā, liecina tas, ka pēdējās Brāļu draudzes aktivitātes 1940.gada vasarā bija ekumeniska sadraudzības rakstura, kad Rīgas Brāļu draudze savā saiešanas namā organizēja tikšanās dažādu konfesiju garīdzniekiem un lajiem, ieskaitot pareizticīgos, bet izņemot katoļus.

      Latvijas brīvvalsts pirmajā periodā Brāļu draudzes kustības attiecības ar Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu nemainīgi bija izcili labas, balstītas savstarpējā cieņā un respektā. Pirmais bīskaps Kārlis Irbe atbalstīja un iespēju robežās arī pats iesaistījās Brāļu draudzes dzīvē. Otrais bīskaps – arhibīskaps Teodors Grīnbergs 1932.gadā kļuva par Latvijas Brāļu draudzes goda priekšsēdētāju. Arī laukos Brāļu draudzes saiešanas harmoniski līdzpastāvēja un sadarbojās ar luteriskajām draudzēm un mācītājiem.

      Ar Brāļu draudzes darbību saistās pārsteidzoši daudz Latvijas garīgās elites spožāko pārstāvju vārdi, tādi kā, Ludvigs Adamovičs, Voldemārs Maldonis, Kārlis Kundziņš, Kārlis Beldavs, trīs augšminētie luterāņu bīskapi, Roberts un Ludis Bērziņi, Leonīds Breikšs.

      Raugoties uz Vidzemes Brāļu draudzes kustību kā vienotu vēsturisku veselumu, ir interesanti vērot kā šī vēsture turpinās un attīstās 20.gadsimtā, demokrātiskas Latvijas valsts apstākļos. Brāļu draudzei sava darbība bija jāadaptē modernā laikmetā, pilnīgi jaunā politiski sociālā situācijā. Kardināli jaunajos apstākļos Brāļu draudzei bija jāatrod sava vieta, jāintegrē savas tradīcijas, jādefinē sava identitāte.    

      Un patiesībā neraugoties uz ārkārtīgi īso darbībai atvēlēto laika posmu demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jāsecina, ka principiāli galvenie jautājumi (pat neskatoties uz smagās krīzes periodu) tika atrisināti ļoti labi, un kustībā bija potenciāls veiksmīgam nākotnes darbam. 

      Kā veiksmīgus sasniegumus jāizceļ; 1)plašas, vienotas Latvijas Brāļu draudzes izveidošana, 2)Brāļu draudzi vienojošā motivācija bija brīvprātīgas sadraudzības princips, kas balstījās hernhūtiskajā identitātē, 3)Brāļu draudzes daudzpusīgā sadarbība ar Latvijas universitāti, tās mācībspēkiem un studentiem.

      Varam secināt, ka 1)Latvijas Brāļu draudze bija seno Vidzemes Brāļu draudzes tradīciju turpinātāja jaunos apstākļos, 2) nepilnu divdesmit gadu laikā Brāļu draudzei izdevās atrast jaunas darbības formas un iekļauties sabiedrības garīgajā dzīvē, 3)Brāļu draudze sevī saturēja ilgtermiņa attīstības iespējas. 

      Manuprāt, Brāļu draudzes darbība kopumā, ar principiāli jaunajiem sasniegumiem tās vēsturiskajā attīstībā, ļauj starpkaru darbības periodu raksturot kā Vidzemes Brāļu draudzes trešos ziedu laikus.