Mums pieder pagātne - mums pieder nākotne

http://braludraudze.lndb.lv/lv/

Magdalēna fon Hallarte

Detaļas

Dr.hist.Gundars Ceipe

Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683 – 1750)

     
      Magdalēna Elizabete fon Hallarte1 (Magdalene Elisabeth von Hallart) ir viena no spožākajām Latvijas vēstures 18. gadsimta personībām. Hallartes izcilo vietu nosaka tas, ka viņa ir pirmā sieviete, kas būtiski un paliekoši ietekmējusi vēsturiskos notikumus Latvijā. Vēstures dokumenti satur pietiekoši daudz ziņu, lai varētu atklāt viņas domas un attieksmi pret dažādiem notikumiem. Tādejādi Hallarte kļūst par pirmo sievieti – personību Latvijas vēsturē. Protams, arī pirms tam ir vēsturiskas ziņas par sievietēm, bet visbiežāk tās ir saistībā ar viņu vīriem vai bērniem, un maz ko pastāsta par pašu personībām. Magdalēna Elizabete fon Hallarte kā spoža zvaigzne ienāk vēstures veidotāju – vīriešu pasaulē, tā piesakot arī sievietes nozīmi šīs zemes vēstures veidošanā.
      Hallartes vārds ir nesaraujami saistāms ar Vidzemes Brāļu draudzes rašanos un darbības pirmajām desmitgadēm. Bez Hallartes atbalsta latviešu hernhūtiešu kustības nebūtu vispār, vai tā, pavisam noteikti, būtu savādāka.
      Un tā kā „Vidzemes Brāļu draudze ir latviešu nacionālās atmodas pirmsākums”2, kas loģiski un praktiski nozīmē pirmo atmodu, tātad ir pamatoti apgalvot, ka Hallarte ir šīs pirmās atmodas veidotāja un virzītāja, un devusi būtisku ieguldījumu pirmās latviešu nacionālās kustības izveidē un nostiprināšanā. Viņa ir atslēgas persona hernhūtiešu kustības aizsākumam Vidzemē un Igaunijā. Šajās abās zemēs Brāļu draudzes ienestā jaunā vērtību izpratne, kardināli mainīja ievērojamas dzimtcilvēku sabiedrības daļas izpratni un attieksmi pret pasauli, sabiedrību un tās sociālo iekārtojumu. Rezultātā tika dots ārkārtīgi spēcīgs impulss izglītības attīstībai, kas deva pamatu nacionālā inteliģences slāņa veidošanā. No Brāļu draudzes aprindām nāk virkne „pirmo” kultūras un sabiedrisko darbinieku, kā arī pamatu rod daudz tradīciju, kuras tiek saistītas ar nacionālo mentalitāti, piemēram, Dziesmu svētki, koru tradīcijas u.c.3 Brāļu draudzē izaugusī vērtību un dzīvesziņas paradigma ir būtiski ietekmējusi un sasaucās ar latviešu nacionālās identitātes izpratni. Ir pamatoti apgalvot, ka latvieši ir atmodas nācija.4 Šo, tautai ļoti svarīgo notikumu pirmsākumā atradās sieviete, vidzemniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte, un tos pozitīvā veidā ietekmēja.

      Biogrāfija
      Magdalēna Elizabete fon Hallarte piedzima Gulbenes draudzes Beļavas muižā (Kortenhof) 1683. gadā5. Kad meitene kļuva septiņpadsmit gadus veca sākās Ziemeļu karš (1700 – 1721). Kā zināms īpaši postošas sekas tas atstāja Vidzemē, kura pilnībā tika izpostīta un bojā gāja līdz pat 2/3 iedzīvotāju. Viņas tēvs bija Zviedru armijas virsnieks – „Regimentsquartermeister”- pulka kvartermeistars (?) Johans Gustavs Būlovs (Jochan Gustav von Būlow). 1705. gadā, kad Magdalēna ir 22 gadus veca nomirst viņas tēvs. Tā paša gada 19. novembrī Magdalēna Elizabete dibina ģimeni, izejot par sievu pie Zviedrijas armijas majora Hansa Georga Leijona (Leyon), kam piederēja Ungurmuiža un Kūdums. Jaunajā ģimenē ātri vien piedzima divi dēli. Leijons saņem militārās pakāpes paaugstinājumu, kļūdams par pulkvežleitnantu „Obristlieutenant” un zviedriem iebrūkot Krievijā, tiek norīkots aktīvā karadarbībā. 1708. gadā kaujā pie Ļesnas viņš krīt. Nākošais likteņa trieciens jaunajai atraitnei nāk 1710. gadā, kad Vidzemi smagi skāra mēra epidēmija – viņas abi dēli nomira.
      Tomēr šajā pašā gadā, 18. jūnijā viņa apprecējās otrreiz. Otrais vīrs bija Krievijas impērijas armijas ģenerālis, brīvkungs Ludvigs Nikolajs fon Hallarts (Ludvig Nikolaus von Hallart). Līdz ar šīm laulībām Magdalēna Elizabete ieguva augstu sociālo respektu un ietekmi Vidzemes muižniecībā, jo ģenerālis tika Krievijas  imperatoru augstu vērtēts un ieņēma redzamu vietu Pēterburgas galmā. Magdalēna Elizabete fon Hallarte gan oficiālos dokumentos, gan ikdienas saskarē ieguva titulu „ģenerāliene” (Generalin), kas pasvītroja viņas izcilo vietu Vidzemes bruņniecības hierarhijā. Viņa ir arī vienīgā sieviete Latvijas vēsturē, kas nes šādu neparastu, bet sabiedrības akceptētu „ģenerālienes” titulu.
      Acīmredzot, tāpēc, ka ģenerālis bija ienācējs Vidzemē, jaunā ģimene sākumā dzīvoja sievas īpašumā – Beļavas muižā. Šajā ģimenē bērni tā arī nepiedzima, iespējams, tas ir saistāms ar kara sekām, badu un morālajām traumām, ko Hallarte jaunības gados piedzīvoja. Visu mūžu viņa cieš no vārgas veselības.
      1716. un 1717. gadu periodā Hallarti ilgstoši uzturējās Drēzdenē.6 Tur viņi iepazinās ar piētisma idejām par dziļi personīgām attiecībām ar Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu un paši iemantoja sabiedrības cieņu, gan personību, gan skaidrās kristīgās nostājas dēļ. Drēzdenē „dievbijīgajai ģenerālienei” (Fromme Generalin)7 izveidojās draudzība ar grāfieni Erdmūti Benignu fon Reusu (Erdmuth Benigna von Reuss). Hallarte iepazinās arī viņas meitu 16 gadus veco Erdmūti Doroteju (Erdmuth Dorothea), kura vēlāk, 1722.gadā, apprecējās ar reihsgrāfu Ludvigu Nikolaju fon Cincendorfu (Ludvig Nikolaus Graf von Zinzendorf). Viņi abi bija Hernhūtes Brāļu draudzes veidotāji un vadītāji. Drēzdenē viņi iepazinās arī ar pašu grāfu Cinncendorfu, kurš tobrīd ir 16 vai 17 gadus vecs. Jaunais grāfs tad „iemācījās cienīt”8 ģenerāli un ģenerālieni. Hallarti iepazinās arī ar pašu piētisma celmlauzi Augustu Hermani Franki (August Herman Francke). 1720.gadā vēl dzīvojot Drēzdenē Hallarti par mājas mācītāju pieņem Halles piētistu Albertu Antonu Fīrortu (Albert Anton Vierorth),9 kurš ar viņiem kopā atgriežās Vidzemē, vēlāk kļūstot par nozīmīgu Brāļu draudzes atmodas kustības darbinieku.
      1721.gadā Hallartu ģimene ilgāku laiku uzturējās Pēterburgā. Interesanti, ka šajā periodā viņš meklēja ekumeniskus kontaktus un saskares punktus ar austrumu ortodokso baznīcu. Ģenerālis vairākkārtīgi tikās ar pareizticīgo baznīcas vadītājiem, īpaši ar Pleskavas un Narvas arhibīskapu Teofanu (Feofan). Sarunās piedalījās arī mājmācītājs Fīrorts.10 Iespējams šādu kontaktu meklējumi saistās ar Cincendorfa ekumenisko ideju ietekmi, jo arī viņš meklēja kristīgu kopību ar austrumu baznīcu.
       Ģenerāļa Hallarta ietekmi Pēterburgā norāda arī 1725. gada iegūtais algas paaugstinājums un mūža rentē nodotās četras Vidzemes muižas. Tā viņš iegūst Valmiermuižu, Mūrmuižu, Burtniekus ar Svārti. Turklāt rentes maksa tiek noteikta ar vairāk kā 50% atlaidi no taksācijas vērtības un tiek atstāti visi pārējie muižu ienākumi. Ģenerāļa alga tika paaugstināta līdz 2000 Alberta dālderiem gadā. Privilēģijās tika iestrādāts arī noteikums, ka viņa nāves gadījumā tās pilnībā pāries viņa sievai. Interesanti, ka šo privilēģiju sniedzēja, savā pirmajā valdīšanas gadā, bija cita vidzemniece - ķeizariene Katrīna I, Ernsta Glika audžumeita Marta Skavronska. Tā netiešā veidā, caur šo privilēģiju sniegšanu Katrīna I ir devusi savu ieguldījumu latviešu atmodas kustības izaugsmē.
      Jau drīz 1727.gada 27. martā ģenerālis Hallarts mirst un tiek apglabāts īpašā, sievas celtā kapličā aiz Valmieras baznīcas sakristejas. Kapličai līdzās iestādīja trīs liepas, vismaz viena tur vēl auga 20.gadsimta otrajā pusē. Četrdesmitčetru gadu vecumā Magdalēna Elizabete atkal paliek viena. Pateicoties tālredzīgajam vīram viņa kļuva par ļoti bagātu atraitni. Neskatoties uz pastiprinātu pretējā dzimuma interesi, viņa tomēr vairāk neapprecējās, bet savas garīgās un financiālās iespējas veltīja, lai īstenotu savas misijas apziņu - nesavtīgi kalpotu Dieva valstībai un „saviem mīļajiem latviešiem.”11
      Atlikušo mūža daļu viņa pavada Vidzemē, un tā ļoti lielā mērā ir saistīta ar labdarību un Brāļu draudzes un tās kristīgās tuvākmīlestības ideālu atbalstšanu. Tāpēc turpmāko ģenerālienes dzīvi apskatīsim saistībā ar viņas filantropiskajiem centieniem un Vidzemes Brāļu draudzes pirmsākumiem.
      
      BRĀĻU DRAUDZE
      Atjaunotā, jeb Hernhūtes Brāļu draudze dibinājās 1722. gada 17. jūnijā, kad grupiņa astoņu cilvēku sastāvā čehu tautības reliģiskās sirdsapziņas bēgļu nelegāli šķērsoja Hāsburgu totāli katoliskās Bohēmijas robežu un nonāca protestantiskajā Saksijā. Tie bija Jana Husa evaņģēlisko ideju nesēji no senās, 1457. gadā dibinātās, bet tobrīd asiņaini vajātās, Brāļu draudzes, jeb Unitas Fratrum. Šīs grupas vadītājs un atjaunotās Brāļu draudzes dibinātājs bija Kristians Dāvids (Christian David). Klāt neesot 22. gadus vecais grāfs Cincendorfs deva viņiem atļauju savā īpašaumā, pie Hūtberga kalna būvēt savu apmetni. Grāfs tur ieradās tikai pēc pusgada un uz īsu brīdi. Apmetni nosauca Herrnhut – Dievs sargā, jeb Kunga pasargājums. Viņiem pievienojās vēl bēgļi no Bohēmijas un citas dažādu konfesiju, evaņģēlisku kristiešu grupas. Samērā īsā laikā tur jau bija vairāk kā simts brāļu un māsu. Tad sākās strīdu periods, par konfesionālo piederību u.tml., jo Hernhūtē bija gan senās Brāļu draudzes pēcteči, reformāti, luterāņi, šķiet arī kāds valdensietis.(Waldenser)12 Risinājums „no augšienes” nāca 1727. gada 13. augustā, kad baudot Svēto Vakarēdienu gan klātesošos, gan klāt neesošos hernhūtiešus pārņēma pārdabisks vienprātības un sadraudzības gars. Dieva mīlestības piedzīvojumā viņi saprata, ka konfesionālā piederība un teoloģiskās konstrukcijas ir pakārtota lieta galvenajam; dzīvai dvēselei - cilvēkam un glābjošai Dieva žēlastībai Jēzū Kristū. Jebšu, Dieva mīlestība stāv pāri cilvēku teoloģiskiem prātojumiem. Šādā nozīmē Brāļu draudze ir arī ekumenisma, tā vislabākajā nozīmē, aizsācēji un idejas sēkla Vakareiropas kristīgo ideju vēsturē. 13. augustu Brāļu draudze joprojām svin kā dienu, kad pats Svētais Gars ir izveidojis draudzi.13 Drīz pēc tam viss ļoti mainījās, un, no mazās grupas Hernhūtē, misionāri ar Kristus evaņģēlija vēsti izklīda pa pasaules attālākajiem nostūriem, tā kļūstot par Rietumeiropas misijas kustības pionieriem. Kas attiecas uz Kristianu Dāvidu un Cincendorfu ģimeni, tad viņi visu mūžu palika luterāņi. Tolerance savstarpējās attiecībās un citāda viedokļa respekts ir Hernhūtes Brāļu draudzi raksturojošs lielums. 
      
      HALLARTE UN BRĀĻU DRAUDZE VIDZEMĒ
      Drīz pēc Brāļu draudzes atjaunošanās, 1729. gada augustā Hernhūti sasniedza vēstuli ar aicinājumu uz Rīgu. Draudze aicinājumam tūlīt atsaucās un ar draudzes svētību septembrī uz Vidzemi tika sūtīts namdaris Kristians Dāvids un morāvietis linu audējs Timotejs Fīdlers (Timotheus Fiedler). Ceļš no Hernhūtes veda caur Drēzdeni, Berlīni, Ščecinu, tad ar kuģi līdz Kēnigsbergai, un kājām caur Klaipēdu, Liepāju, Jelgavu, līdz 30. oktobrī brāļi nonāca Rīgā, kur viņi stādījās priekšā kā Jana Husa pēcnācēji. Rīdzinieki brāļus uzņēma ar lielu prieku un tos apdāvināja, taču brāļi neparko negribēja dāvanas pieņemt, jo uzskatīja, ka viņiem jāiztiek no savu roku darba. Pats Dāvids, jau vēlāk, savu pirmo Vidzemes apmeklējumu apzīmēja kā izlūkošanas gājienu, otro reizi gājis jau uz pļauju, bet trešo celt namus savai Dieva tautai.14 Brāļi Rīgā uzturējās piecas nedēļas strādāja un sludināja Kristus mīlestību, līdz tas kādiem Rīgas kungiem sāka šķist traucējoši. (šādas reakcijas daļai cilvēku ir raksturīgas saskaroties ar patiesību G.C.) Rīgas pilsētas viedoklis tika formulēts, ka šobrīd vairs nav apustuļu laikmets, lai Dievs vienkāršus, nemācītus ļaudis darītu par mācītājiem. Doktors Luters jau visu ko vajag ir reformējis, un citi reformatori mums nav vajadzīgi. Brāļi lēnu garu apvainojumus pieņēma, bet neielaidās diskusijā, lai viņi neizrādītos „mācītāji”.15 Situācijas atrisinājums nāca Valmiermuižas pārvaldnieka Brumma (Brumm) personā. Viņš ģenerālienes uzdevumā aicināja Kristianu Dāvidu doties viņu apciemot, jo viņa vēlās aprunāties. Valmiermuiža savu dedzīgi ticīgo īpašnieku dēļ bija izveidojusies par nozīmīgu garīgās dzīves centru. Tālākajā notikumu attīstībā Valmiermuižas (un Valmieras) kā garīgā centra nozīme tikai pastiprinājās, nonākot latviešu pirmās atmodas degpunktā. Tā bija teritorija, kur atmoda tika gatavota un notika, vēlāk izplešoties pa visu Lielvidzemi16 un Igauniju.
      Pa ceļam Dāvids Straupē tikās ar turienes draudzes ganu Tobiasu Šprekelsenu (Tobiass Spreckelsen), kurš viņu iztaujājis par senajiem Brāļiem Bohēmijā un Morāvijā, un viņu beidzamo bīskapu, izcilo teologu un pedagogu Johanu Amosu Komeniusu (Johan Amos Comenius).
      1730. gada janvāra pirmajā dienā Dāvids nonāca Valmierā un tika izmitināts Valmiermuižā. Ģenerāliene viņu uzņēma ar lielu prieku un mīlestību. Sarunās viņa viesi sīki iztaujāja par Hernhūti un turienes Brāļu draudzi. Viņa pauda lielu sajūsmu par grāfienes Cincendorfas darbību. Savukārt vēstulēs uz Hernhūti Kristians Dāvids jūsmīgi slavēja Hallartes darbību „Jēzus Kristus valstības labā”.
      Jau nākošajā dienā, lai satiktos ar hernhūtieti no Ungurmuižas ieradās, ļoti ievērojams Vidzemes bruņniecības pārstāvis ģenerāleitnants barons Baltazars fon Kampenhauzens (Balthasar von Campenhausen). Caur Kristianu Dāvidu vinš aicināja uz savas zemes izveidot Vidzemes Hernhūti, tur izmitinot 30 hernhūtiešu ģimenes un dot tiem pārcelšanās naudu 200 dālderus. Arī Valmieras prāvests, viens no 18. gadsimta redzamākajiem Vidzemes mācītājiem Kristians Noihauzens (Christian Neuhusen) tiekoties izrādīja labvēlīgu interesi par brāli no Hernhūtes.
      9.janvārī, kā katru gadu, ģenerāliene uz Rēveli (Tallinu) sūtīja humānās palīdzības provianta kravu savam bijušajam mājmācītājam Fīrortam un tiem, kam pietrūkst. Piekrāmēja 15 ragavas un Dāvidam uzticēja karavānas vadību. Šis uzdevums viņam deva iespēju, gan iepazīt Lielvidzemes igauņu daļu un Igaunijas guberņu, gan pirmo reizi iepazīt latviešus. Ceļš bijis smags, bieži dubļains, jo trūcis sniega, ar zemniekiem Dāvids sazinājies žestu valodā. Vēlāk Dāvids raksta, ka par spīti smagajai fiziskajai piepūlei latvieši visu ceļu ir bijuši laipni un pieklājīgi. Dāvids arī konstatē, ka Vidzemē ir daudz labāka drošības situācija kā Vācijā, jo zemnieki nebaidās vērtīgo kravu atstāt bez uzraudzības, pašiem krogos ēdot vai guļot.17 Pēc 11 dienu ļoti smaga ceļa, vidēji dienā veicot ap 20 km, karavāna nonāk Rēvelē. Mēnesi pie Fīrota nodzīvojis Dāvids atgriezās Valmiermuižā.
      Vēstulēs uz Hernhūti viņš regulāri atskaitījās par savām gaitām, un tajās var gūt daudz ziņu par latviešu ikdienas dzīvi. Jo ceļojuma mērķis pirmām kārtām bija latvieši – noskaidrot vai viņi pazīst to Dieva mīlestību un dvēseles glābšanu, kas cilvēkiem atklāta caur Jēzu Kristu. Kristiana Dāvida secinājums ir viennozīmīgs, ka zemnieku tauta mīt garīgā tumsā un neizprot Dieva mīlestību. Tādēļ viņš uzskatīja, ka Dievs Vidzemē Brāļu draudzei ir sagatavojis tīrumu, lai pļautu dvēseles Debesu valstībai un uz šejieni būtu jāsūta ļaudis, kas prastu izskaidrot latviešiem Dieva mīlestības vēsti. „Manas domas ir tās, ka tur kur Kungs mums atdara durvis, un viņi liek mums nākt, tur mums ir arī jāiet.18 Šādā garīgā izpratnē Valmiermuiža kļuva par evaņģēlija durvīm uz Vidzemi,(t.i tur dzīvojošiem.latviešiem) un ģenerāliene Hallarte par durvju atvērēju un Kristus vēstnešu aicinātāju.
      Ģenerāliene aicina Dāvidu uzņemties 1725. gadā izveidotās muižas skolas vadību, bet viņam nav īstas pārliecības, ka viņam tas būtu jādara, un šo jautājumu viņš nodeva Brāļu draudzes izšķiršanai. Pēc apustuliskas tradīcijas neskaidrību gadījumos hernhūtieši lūdza Dieva padomu caur lozēšanu.19 Rezultātā Dāvids nestrādāja muižas skolā, bet Vidzemē palika, iepazinās ar citiem kristīgas pārliecības muižniekiem, mācītājiem.
      Latviešu valodas nezināšana radīja barjeru saskarē ar zemniekiem. Un tā kādā sarunā ar ģenerālieni viņi nonāk pie domas, ka tiklīdz sāksies 1730. gada siena laiks, Kristians Dāvids dosies uz muižas pļavām, lai strādājot plecu pie pleca ar latviešiem iemācītos viņu valodu. To, ka Dāvids nopietni centies apgūt valodu, norāda tas, ka Vasarsvētku apsveikumu savam kolēģim Fīdleram, kurš uzturās Straupē pie Šprekelsena, viņš nosūta vēstulē latviešu valodā.
      Tā paša 1730. gada vasarā ģenerāliene atjauno saraksti ar grāfu Cincendorfu, bet tad smagi iegūļās slimības gultā,  bet viņas mājmācītājs izrādījās smalks intrigants un mācēja sēt neuzticības sēklu pret grāfu un Brāļu draudzi, arī materiālā ziņā, ka tiem interesē tikai ģenerālienes bagātība. Kundzei atlabstot ar laiku pārpratumi noskaidrojās. 1735.gadā ceļā no Pēterburgas, Valmiermuižā no 18. līdz 31. oktobrim viesojās grāfa uzticības persona un ievērojamais Brāļu draudzes vadītājs Dāvids Ničmanis, morāviešu baznīcas pārstāvis (David Nitschmann, Syndicus der marischen Kirche).20 Vizīte norisēja pozitīvā un kontruktīvā gaisotnē. Ničmanis Hernhūtē ieradās ar sīku informāciju par Baltiju, par ievērojamākajiem muižniekiem un mācītājiem, kam ir interese atbalstīt Brāļu draudzes ideju. Gan Hallarte, gan Kampenhauzens bija solījuši sagādāt visas nepieciešmās atļaujas grāfa vizītei Lielvidzemē un eventuāli arī hernhūtiešu darbībai. Atjaunojās arī sarakste starp
ģenerālieni un grāfu, kurā ģenerāliene uzstājīgi grāfu uzstājīgi aicina apmeklēt Baltiju.

GRĀFA CINCENDORFA VIZĪTE

      1736.gada 8.septembrī reihgrāfs Ludvigs Nikolass fon Cincendorfs ieradās Rīgā un sāka savu Baltijas apciemojumu. Šo vizīti mēdz saukt par triumfālu, jo viņš visur tika jūsmīgi sagaidīts. Noteikti arī tāpēc, ka viņš pārstāvēja aristokrātijas pašu virsotni, kādi tolaik Baltijā parādījās gaužām reti. No Rīgas grāfs devās uz Ungurmuižu (Orellen), pa ceļam uz pāris stundām iegriezās Straupes mācītājmuižā pie Sprekelsena, tad devās pie Kampenhauzeniem, kur nakšņoja. Pie Hallartes grāfs uzkavējās veselu nedēļu. Tad viņš devās uz Tallinu. Starp pavadošajām personām ģenerāliene nozīmēja arī Valmiermuižas kalēju Ķīšu Pēteri, kurš vēlāk kļuva par vienu no pirmajiem modinātajim latviešiem un par redzamu latviešu pirmās atmodas darbinieku. Tallinā grāfam i piedāvāja Igaunijas superintendanta (bīskapa) amatu. Cincendorfs bija Vitenbergas universitātes teologa diploms, bet augstais sociālais stāvoklis aizliedza tikt ordinētam par „vienkāršu” mācītāju. Viņš piedalījās dievkalpojumos un sprediķoja centrālajos Vidzemes un Igaunijas dievnamos, divreiz arī Valmierā.21 Arī Rīgā un Tallinā viņa sprediķi tika uzņemti arkārt jūsmīgi un ar  lielu atsaucību.
      Tomēr Cincendorfa vizītes galvenais nolūks nebija vis vāciski runājošo evaņģelizēšana, bet evaņģēlija dēstīšana latviešu un igauņu vidū. Tādēļ atceļā no Tallinas Valmiermuižā notika „darba grupas” apspriede par līdzekļiem kā sasniegt mērķi, ka latviešu un igauņu tautas saprastu eveņģeliju. Sanāksmē piedalījas ieinteresēto personu kodols Cincendorfs, Hallarte, Kampenhauzens, Šprekelsens, un vēl dažas personas, kopumā škiet, ne vairāk kā desmit. Šo sanāksmi var apzīmēt kā vēsturisku, jo tika nolemts veidot mācību iestādi, kur sagatavot pedagogus no latviešu vidus un attīstīta ideja par evaņģēlisku latviešu organizēšanu pulciņos, jeb saiešanās. Šīs divas organizatoriskās struktūras bija būtiskākās, latviešu atmodai, kura sākās pēc trīsarpus gadiem.
      Cincendorfa vizīte iezīmēja sākumu mērķtiecīgam un intensīvam latviešu Brāļu draudzes kustības organizatoriskajam darbam. Grāfa rosināta Brāļu draudzes sinode Marienbornā nolēma uz Vidzemi sūtīt sešus skolu darbiniekus. 1737. gada 26. oktobrī, lai strādātu par skolotājiem, Valmiermuižā nonāca pieci hernhūtieši, studenti un amatnieki, Pomerānijas, Vācijas, Silēzijas izcelsmes. Valmiermuižā viņi uzreiz ķērās pie latviešu valodas apguves kalēja Ķīšu Pētera un ģenerālienes mācītāja Melhiora Paulija vadībā, kas pēc Adamoviča domām arī bijis latvietis.22 Pēc pāris nedēļu intensīvas latviešu valodas apguves Valmiermuižā, viņi izklīda pa citām muižām – Strupē, Ungurmuižā, Ērģemē.
      
      GARĪGĀ CENTRA IZVEIDOŠANA
      
      Vienlaikus Hallarte ar Kristianu Dāvidu attīsta domu par mācību iestādes un garīgā centra izveidošanu Valmierā. Ģenerāliene nopirka zemi Gaujas labajā krastā, pāris simts metrus lejpus tiltam. Tāpat viņa nopirka vajadzīgos būvmateriālus un darbi varēja sākties. Tos vadīja pārliecināts hernhūtietis, Valmieras draudzes diakons Barlahs (Barlach). Tādēļ to dēvēja arī par diokanātu. Pārsteidzošā kārtā Valmierā ir saglabājies Diakonāta ielas nosaukums, kas joprojām iezīmē ceļu uz jau pirms 264. gadiem likvidēto iestādi.
      Īsā laikā pēc Hallartes rīkojumiem tika uzbūvētas vairāku ēku komplekss, kas kļuva par Brāļu draudzes centru un atmodas sākumvietu visā Baltijā. Šo centru nosauca saskaņā ar hernhūtiešu tradīcijā par Jērakalnu. Ar laiku šeit darbojās latviešu skolotāju seminārs, saiešanas latviešu zemniekiem un zemniecēm, mīlestības mielasti, Brāļu draudzes kustības vadības sapulces, arī latviešu kustības organizētāji un vadītāji te pulcējās. Centrālā saiešanu zāle vienlaikus varēja uzņemt vairāk kā 1000 cilvēku. Tāpat Jērakalna komplekss ietvēra latviešu semināristu kopmītnes, virtuvi, stalli 10 zirgiem, ratnīcu, virtuves dārzu, riju, ledus pagrabu, pirti un līdzās esošajās gravās tika ierīkotas modernas brīvdabas klases un saiešanu vietas. No tālienes nākušie brāļi un māsas to izmantoja kā viesnīcu. Tā kā darbība eksplozīvi attīstījās (1742. gadā latviešu semināristu jau bija vairāk kā 100) ģenerāliene vēl vairākkārt iepirka apkārtējos zemesgabalus un sponsorēja nepieciešamo ēku būvniecību. Būvmateriāliem arī ziedoja Kampenhauzens, arī kādi Valmieras draudzes muižnieki. Pašai Hallartei pasākums kopumā izmaksāja vairāk kā 2000 dālderu. Toties Jērakalns spēja uzņemt un vairākus tūkstošus cilvēku, kas pēc atmodas 1739.gadā, ik nedēļas nogali pārplūdināja Jērakalnu. Hallartes pazemīgā un nesavtīgā kalpošana nodrošināja praktisku iespēju Dieva vārda sludināšanai un ērtības sadraudzības veidošanai sanākušajiem ļaudīm. Cēli! Visu Jērakalna kompleksa izbūvi ar grandiozu iesvētīšanu pabeidza 1741.gada septembrī.
      
      LATVIEŠU ATMODAS SĀKUMS
      
      Un tagad apskatīsim latviešu atmodas norises, kas arī bija Hallartes darbības mērķis un atalgojums, jebšu viņa darīja visu iespējamo, lai notiktu spējās, pozitīvās un varenās izmaiņas latviešu garīgajā dzīvē.
      Par pirmo atmodināto latvieti hernhūtieši nodēvēja kalēju Ķīšu Pēteri. 1738.gada 12.martā kāds brālis ienācis Valmiermuižas smēdē sasveicinājies un sacījis: „Mīļais Pestītājs ir atnācis aicināt atgriezties grēciniekus, bet ne dievbijīgos. Ar grēciniekiem Viņš sēdēja pie viena galda, kopā ēda un aicināja viņus pie sevis nākt.” Tad Pēteris piedzīvojis savu atgriešanos evaņģēliskai ticībai uz Jēzu Kristu, ko viņš vēlāk savā dzīves gājumā apraksta sekojoši: ”Šinī brīdī manas bailes un apjukums pazuda, it kā uguns aprīti. Manas važas nokrita nost, un akmens, man nekustināms, pats no sevis novēlās no manas sirds. Šis brīdis man mūžam paliks neaizmirstams, tie bija augsti svētki, kad nu caur manu sirdi ritēja Moku jēriņa asinis.”23 Līdzīgus dvēseles atgriešanās notikumus piedzīvoja tūkstošiem citu latviešu, ko viņi arī čakli fiksēja savos diārijos, jeb dzīvesgājumu aprakstos. Tās ir pirmās rakstu zīmes latviešu nacionālālajā daiļliteratūrā. Pirmie pašu latviešu radītie teksti.
      Pavasarī un vasarā Ķīšu Pēterim sekoja arī citu Valmiermuižas latviešu kalpu atgriešanās, jeb modināšanas piedzīvojumi. Jau sākot ar maiju modinātie muižas  ļaudis tika aicināti pievienoties muižā turētajās saiešanās vācu valodā. Pēc Hallartes domām Hernhūtes brālis Barlahs (Barlach) jau bija pietiekami apguvis latviešu valodu, lai varētu patstāvīgi vadīt latviešu mācību iestādi. Tā 1738.gada 23.augustā, ar Vidzemes baznīcas ģenerālsuperintendenta Jēkaba Fišera (Jacob Fischer) akceptu, dibināja un iesvētīja pirmo latviešu skolotāju sagatavošanas semināru Valmierā, ķur, ģenerālienes vārdiem sakot, lai „zemei par svētību krietni vīri tiktu sagatavoti par skolotājiem un tiktu novērsta jaunatnes nezināšana”.24
      Mācību programma tika izstrādāta vienam gadam, sekojot modernās pedagoģijas „tēva” un pēdējā senās Brāļu draudzes bīskapa Komeniusa, jeb Komenska didaktiskajiem uzstādījumiem. Kas tolaik patiesi bija moderna un novatoriska pedagoģiskā sistēma, nevien Vidzemē, bet Eiropā kopumā. Līdztekus citām modernām mācību procesa metodoloģijas programmām, īpaši jāuzsver revolucionārais jaunums – muzikālā audzināšana. Jaunieši apguva notis un dziedāšanu pēc tām, lai varētu noturēt meldiņu. Tas radikāli ietekmēja latviešu dziedāšanas kultūru, ko pārliecinoši demonstrē baznīcas vizitāciju dokumenti pirms un pēc tam, kad attiecīgajā draudzē sākuši darboties Jerakalnā sagatavotie pedagogi.25 Studiju pirmajā gadā, 1739.gada 13. janvārī baznīcas ģenerālvizitācija fiksē 15 semināristus no dažādām centrālās Vidzemes draudzēm. Jaunieši dzīvoja kopmītnēs, līdz ar to palikdami pastāvīgā garīgajā saskarsmē ar hernhūtiešiem.26 Vēlāk seminārs kļuva starptautisks, jo tika uzņemti ārzemju skolnieki no Kurzemes un Kalmikijas. Pret pēdējiem ģenerāliene izturējusies īpaši labvēlīgi, jo zinājusi, ka dzimtenē viņu tauta ir ļoti apspiesta.
      Līdztekus „modinātajiem” Valmiermuižas latviešiem, mācību procesa gaitā ar rudeni arī semināristu vidū sākušās „modināšanas”, kad viņi izpratuši pasaules garīgo iekārtojumu un Jēzus Kristus upura nozīmi tajā.
      1739.gada 8.janvārī Jērakalnā notur pirmo „latviešu stundu”. Ar katru nedēļu apmeklētāju skaits pieauga. Ap Lieldienām nodalīja vīrus un sievas, lai tie atsevišķi turētu kārtas sapulces. Pirms Vasarsvētkiem ļatviešu saiešanas jau apmeklēja ap 200 personām. Dalībnieki tika skubināti „atstāt vecos grēku ceļus un nākt Jēzus, kas tik ļoti mīl”.27 Lai pārvarētu latviešu kautrību un nedrošību, tika sarīkots kopīgs vāciešu un latviešu mīlestības mielasts, kad tiek kopta garīgās sarunās tiek kopta sadraudzība, dziedātas dziesmas, kopīgi baudīta tēja ar kādu smalkmaizīti. Hernhūtiešu savstarpējas izlīdzināšanās un pazemības tradīcija bija kāju mazgāšana vienam otram, kā tas rakstīts Jaunajā derībā. Šīs visas bija pilnīgi jaunas un nepieredzētas lietas latviešu cilvēkiem, un acīmredzot gāja pie sirds un tos uzrunāja. „Modinātie” latvieši paši sāka misionēt savu tautiešu vidū, stāstot, ka Kristus nav vien vācu Dievs, bet arī latviešu tautas Pestītājs, un ļoti mīlot pasaules grūtdieņus, kāds bijis pats un kādi ir latvieši, un, ka Dieva priekšā visi cilvēki un tautas ir vienādi, bez izšķirības augstajos un zemajos.
      Lielās atmodas sākumu droši var datēt ar 1739.gada Vasarsvētku dienām, kad Jērakalnā saplūda tūkstošiem latviešu un daudzi piedzīvoja garīgu uzrunu, kā rezultātā krasi mainīja savu dzīves veidu un individuālo vērtību sistēmu. Par šo periodu saglabājušās daudzas gan hernhūtiešu, gan muižnieku un mācītāju, gan pašu latviešu rakstītās liecības, jo neievērot šo notikumu un tā nestās krasās pārmaiņas tautas dzīvē bija neiespējami. Daudzās asarās tika izraudāta nožēla par laiku, kas pavadīts nepazīstot Kristus mīlestību. „Uguns ir nokritusi no debesīm”, „sirdis deg kad tām sludina krustu. Tā ir liela atmoda”, visa Valmieras apkārtne īsā laikā „apgriezta apkārt un pārvērsta”, ceļos, pļavās, laukos dzirdama smilkstēšana un vaimanāšana (Winseln und Wehklagen) un daudz grēknožēlas asaru.28 Atmoda īpaši spēcīgi skāra bērnus un jauniešus, kur individuāli organizējās svētbrīžiem un garīgām sarunām. Bieži tas bija spontāni un notika visdažādākajās vietās mēžos, pļavās u.tml.
      Šie notikumi rosināja tā saukto „nakts gājēju” kustību, proti, kad līdz pat Brāļu draudzes aizliegumam 1743. gada aprīlī, ik nedēļas nogali simti un tūkstošu latviešu devās svētceļojumos uz Valmieru, lai sadraudzībā varētu vienoties slavas dziesmā savam jaunatrastajam Dievam. Paši latvieši to sauca par savas tautas „saderināšanās”, jeb kāzu laiku ar debesu līgavaini, Dieva Dēlu – Jēzu Kristu, kas nu ir arī latviešu glābējs. Ir daudz liecību un garīgu raksturojumu par šo laikmetu, piemēram, ka latvieši lūguši ar tādu aizrautību un spēku, ka „zeme varētu būt sakustējusies”.
      Skaidrs, ka atmoda izplatījās pa plašāku apvidu un ļoti daudz, jaunu un vecu, bija gribētāju redzēt kā no debesīm kritusī „uguns kurās”. Daudzi mēroja vairākus desmitus kilometru. Kā tālākais gājums minētas 8 jūdzes, kas atbilst apmēram 60 km. Kāda laikabiedrs liecība teikts sekojoši. „Dvēseles kļuva pa tam arvien kārākas, un, tiklīdz ļaudis sestdienās un svētku priekšvakaros tika atlaisti no darba, viņi nāca lieliem bariem uz diakonātu ceļā dziedādami savas vismīļākās dziesmas – Nāc, Tu, latvju Pestītājs;Nāciet kopā bēdu ļaudis./ ../.Lai gan viņi cauru dienu un visu nedēļu bija darbā ļoti noguruši,taču visu nakti miegs nenāca viņu acīs. Un kad viņi atgriezās mājā viņi bija pirmie pie darba, un turklāt tik mundri, ka viņiem neko nevarēja manīt.”29
      Hallarte protams nevarēja izsaukt pašu atmodu, bet viņa tai ticēja un darīja visu savos spēkos iespējamo tās sekmīgai norisei, tā teikt, sniedza tehnisko nodrošinājumu. Cilvēki nu plašos Vidzemes novados bija iekustināti savās dzīvēs apliecināt jaunu garīgo vērtību paradigmu. Lai pirmie pavasara ziedi nenosaltu, Hallartei aktīvi piedaloties, tika domāts par jauno garīgo vērtību nostiprināšanu latviešu sabiedrībā. Pirmkārt, akcents tika likts uz dvēseles garīgās dzīves padziļināšanu, atmodinātajiem veidojot personīgas attiecības ar Visuvareno. Praksē tika ieviesta pastorālā dvēseļkopšana un visi tika mudināti ar tuvākajiem dalīties par savas dvēseles ķlāšanos”.  Šī pastiprinātā un niansētā uzmanība iekšējai pasaulei, iespējams, ir likusi sēklu Vidzemes smalko dvēseles dzejnieku plejādei, kuri gandrīz visi nāk no hernhūtiešu vides. Otrkārt, tika domāts kā atmodinātos latviešus organizēt, tā nodrošinot kustības ilgtermiņa stabilitāti. Jo, kaut arī vairākus gadus nakts gājēji bija apbrīnojami čakli, skaidrs, ka tas var darboties tikai kādu laiku esot uz garīga pacēluma viļņa, bet ne ļoti ilgstoši. Tāpēc, ar ģenerālienes gādību, sāka veidot organizatoriskas sakārtotības aizmetņus. Atmodinātie latvieši tika pārbaudīti un, atbilstoši evaņģēlija izpratnei, sadalīti trijās pakāpēs – apžēlotie, atmodinātie, aizkustinātie. Zinot par bipolāraās sabiedrības, patronāta gūstā esošās, baznīcas pastiprināto, parasti nelabvēlīgo, uzmanību pret kalpu kārtas aktivitātēm, Brāļu draudzes vadītāji, psiholoģiskās spriedzes mazināšanai, vairījās, kā Vācijā, lietot terminu draudze (Gemeinde), bet lietoja - kopa, jeb sadraudzība (Gemeinschaft). Ar to tika pasvītrots, ka visas, arī modināto, dvēseles ir un paliek, kungu kārtai pakļautībā esošās, baznīcas piederībā.30 
      
      LATVIEŠU BRĀĻU DRAUDZE
      
      Lai nodibinātu latviešu Brāļu draudzi pirms tam ilgstoši tika meklēta iespējamā modināto latviešu organizācijas forma. Vidzemes luteriskās baznīcas satversme šādu organizāciju iespējamību neparedzēja. Lietas juridisko atrisinājumu meklējot, ļoti enerģiski rīkojās hernhūtiešus atbalstošie mācītāji Šprekelsens, Zīlmanis (Sielmann), Brunings (Bruningk). Tomēr, šķiet, vissvarīgākais apstāklis bija tas, ka hernhūtiešu darbības sākumā tiem bija pietiekams muižu īpašnieku un turētāju atbalsts. Tādejādi Krievijas impērijas valdības Baltijas muižniekiem dāvātās milzīgās juridiskās privilēģijas attiecībā uz savu īpašumu (arī zemniekiem) nodrošināja Brāļu draudzes darbības attīstībai nepieciešamo tiesisko pamatu un faktisku stabilitāti. Šis ir nozīmīgs latviešu Brāļu draudzes „veiksmes stāsta” aspekts, jo plašā vāciskās garīdzniecības un muižniecības daļā valdīja izteikti naidīga attieksme pret latviešu pašizpausmi un dedzīgo apliecināšanos hernhūtiešu kustībā. Kā pierādīja tālākā situācijas attīstība, opozīcija bija labi organizēta, enerģiska rīcībā un ļoti mērķtiecīga latviešu Brāļu draudzes vajāšanās.
      1742. gada janvārī Jērakalnā noturēja pirmo latviešu draudzes dienu. Bet pirmā vēsturē zināmā latviešu nacionālā sabiedriskā organizācija – Brāļu draudze - tika dibināta Valmierā, 1742. gada 14. aprīlī. Ģenerāliene Hallarte dziļi iesaistījās organizācijas plānošanas un struktūras veidošanas darbā. Zinot ģenerālienes autoritāti, ir pamatoti apgalvot, ka viņa ir būtiski iespaidojusi latviešu Brāļu draudzes organizāciju, strukturālo sakārtojumu un darbības veidu un metodiku.
      Aprīļa vidū Hernhūtes brāļi ar lozes palīdzību noteica personas, kuras būs jaunās organizācijas vadītāji. Turklāt tiek atzīmēts, ka loze nekrita tiem, kuri, kā potenciāli perspektīvāki vadītāji, gāja pirmie, bet „vientiesīgām un klusām dvēselēm”. 31 Piesaucot Dievu un ar loziņu  izraudzīja  40 latviešu vīriešus un sievietes, kuriem bija lemts kļūt par pirmajiem latviešu organizācijas vadītājiem un dažādiem priekšniekiem. Tā piemēram, kaugurietis Auškas Mārcis kļuva par laulāto brāļu vecāko, viņa vietnieks bija Ceļa Anšs no Kocēniem. Jērnes Anna vadīja laulātās sievas, viņas vietniece Ģeides Kača, abas no Kauguriem, u.t.t.
      Līdz ar draudzes dibināšanos izveidojās jauni amati, amatpersonas un to nosaukumi latviešu valodā. Valmierā tie bija – vecākais, vecākā palīgs, skolotājs, skolotāja palīgs, skubinātājs, slimo kopējs, kalpotājs. Organizācija iekšēji dalījās kārtās – vīrieši un sievietes, precēti un neprecēti. Bija atklātas celsmes sapulces un slēgtas sapulces, tikai uzņemtajiem locekļiem. Darbību organizēja dažādo kārtu konferencēs. Augstākā pārvaldes institūcija bija vecāko konference. Pēc Hernhūtes parauga tajā svarīgākos jautājumus, arī uzņemšanu draudzē izšķīra ar lozēšanas ceļā. Draudzes diena bija svarīgākais vienojošais un jauno identitāti veidojošs pasākums. To noturēja reizi mēnesī. Draudzes dienā teica garīgu uzrunas vārdu, daudz dziedāja, lasīja draudzes ziņas un svinīgos apstākļos no kandidātu pulka par draudzes locekļiem uzņēma jaunus locekļus (tos kuriem bija pozitīvs loziņa rezultāts). Dziedāšanu pavadīja mūzikas instrumenti, īpaši Jērakalnā – harmonijs, ragi, vijoles. Ikdienā kārtu priekšniekiem pienākums bija veikt garīgi dziļas pārrunas – „caurrunas” ar kārtas locekļiem un kandidātiem. Tika ieviesti mīlestības mielasti, kur uz kopēja galda lika pašu sarūpētus ēdienus un dzērienus (pārsteidzoši, bet dažkārt arī vīnu).32 Pie Sv.Vakarēdiena baznīcā brāļi un māsas mēdza iet ar lozi izvēlētās kopās.
      1742.gada sākumā iznāca arī Hallartes sponsorētā latviešu Brāļu draudzes dziesmu grāmata ar 234.dziesmām „pehz sawu muhschigu isglahbschanu mekledamahm dwehselehm par labbu”33
      Tajā pašā gadā līdzīgā veidā tika izveidotas vēl trīs latviešu Brāļu draudzes Straupē, Mārsnēnos un Liepā. Amatpersonu iesvētīšana notika klātesot ģenerālienei un grāfienei Erdmūtei fon Cincendorfai, kas arī šajā sakarībā apmeklēja Vidzemi . Tā latviešu zemnieki un zemnieces organizējās savās īpašajās Brāļu draudzēs. Hernhūtieši atzīmēja, ka latvieši izrādījušies veiklāki un prasmīgāki, nekā tiem no sākuma licies. Latvieši savām saiešanām ļoti pieķērās, tās kļuva par viņu, latviešu lietu. Brāļu draudzes lietas labad viņi parādīja sirdsšķīstu nesavtību un gatavību nest lielus upurus.
      1743. latviešu Brāļu draudzē ir uzņemti 2700 dalībnieku. Taču par kustības dalībniekiem bez šaubām jāuzskata arī kandidāti, tad šo skaitli ir jāreizina vismaz ar divi. Skaitliski locekļu lielāko daļu veidoja jaunietes un jaunieši, arī laulāto kārtā dominēja trīsdesmit un četrdesmitgadnieki.
      
      VAJĀŠANU SĀKUMS
      
      Ja Valmieras un Straupes draudzēs darbība noritēja labā sapratnē ar draudžu mācītājiem un lielāko daļu muižnieku, tad šāda attieksme nebija vispārēja tendence Vidzemē. Muižnieki kļuva bažīgi par viņu dzimtcilvēku garīgās stājas maiņu. Zemniekos pieauga patstāvības un neatkarības gars. Īpaši nepatīkama šķita organizācija, kuras darbību tie nespēja kontrolēt. Zemnieki bieži rīkoja slepenas sapulces un viņu savstarpējie kontakti pārauga vienas atsevišķas muižas vai draudzes robežas.
      Lielais Brāļu draudzes draugs un atbalstītājs Vidzemes bruņniecības landrāts Kampenhauzens 1742. gadā tika iecelts par Somijas ģenerālgubernatoru. Tas krietni atviegloja hernhūtiešu ienaidnieku mērķu īstenošanu. Tā paša gada nogalē langtāgā izveido Brāļu draudzes darbības izmeklēšanas komisiju. Vidzemes konsistorija izdeva rīkojumu mācītājiem atbalstīt komisijas darbu. Taču šoreiz, bēdīgo intrigu meistaru slavu ieguvušie, Vidzemes muižnieki pārspēja paši sevi. Ķeizarienes Elizabetes Petrovnas aizliegums Brāļu draudzes darbībai tika parakstīts jau 1743. gada 16.aprīlī. Komisija tikai knapi bija sākusi izmeklēšanu, par gala slēdzienu un ziņojumu vēl nevarēja būt ne runas. Spoži!
      Komisija 26.aprīlī slēdza Jērakalnu un visas durvis aizzīmogoja. Tāpat slēdz saiešanu vietas Valmiermuižā, Straupē, Mārsnēnos u.c. Tika nopratināti zemnieki, konfiscēta Brāļu draudzes literatūra – dziesmu un mācību grāmatas, pat arī kādas Bībeles(!). 1743. gadā konfiscēja ap 2000 grāmatu, bet represijas turpinājās arī vēlākos gados. Uz ķeizarienes likuma pamata Vidzemes landtāgs pieņēma lēmumu par visu hernhūtiešu izraidīšanu un jebkādu sakaru ar Hernhūti nepieļaušanu. Viens no izmeklēšanas komisijas secinājumiem bija, „hernhūtieši ir viena no luteriskās baznīcas nošķīrusies draudze, kas iekārtojusi sev baznīcu Vidzemē un aizvilina no luteriskās baznīcas tās locekļus, kurus tā padara no luterāņiem par t.s. morāviešu brāļiem”.34
       Kampenhauzens atradās Somijā, kad viņu sasniedza ziņas par Brāļu draudzes apspiešanu. Tikai rudenī radās iespēja Pēterburgā tikties ar ķeizarieni, taču bija jau par vēlu, lavīna bija iekustējusies. Viņš panāca tik to, ka krietni sabojāja, līdz tam ļoti labās, attiecības ar valdnieci. Cīņa patiesi bijusi izmisīga, negaidītā vizītē caur Baltiju uz Pēterburgu devās grāfiene fon Cincendorfa. 1743. gada 12.decembrī Rīgā, lai vēlāk tiktos ar Elizabeti Petrovnu ieradās grāfs Cincendorfs, taču tika aizturēts un internēts Citadelē, kur sagaidīja arī jauno gadu. Daudz un izmisīgas cīņas bija pret muļķīgo aizliegumu, un pilnīgi bez jebkādiem pozitīviem rezultātiem.
      Brāļu draudzes hisoriogrāfijā laika periods starp Elizabetes aizliegumu un cara Aleksandra I žēlastības vēstuli 1817 tiek saukts par „kluso gājienu”, kad darbība noritēja pagrīdes un puslegālos apstākļos. Jaunajiem apstākļiem latviešu brāļi un māsas prata pārsteidzoši labi piemēroties, un, nevien, saglabāt organizāciju, bet pat to pilnveidot un pat ar laiku skaitliski paplašināt.
      Nākot Brāļu draudzes aizliegumam ģenerāliene Hallarte jau bija 60 gadus veca, arī veselības stāvoklis nebija spožs. Tādēļ birokrātiskajās cīņās ģenerāliene neko daudz neiesaistījās. Viņa pastāvigi dzīvoja savā Valmiermuižā un hernhūtieši viņas autoritātes ēnā bija labi pasargāti. Savā darbībā tie bija spiesti samazināt tikai nepieciešamo minimumu, lai neietu tiešā konfrontācijā ar valdības likumiem. Protams, aizliegums spēcīgi apgrūtināja latviešu brāļu un māsu pārnovadu kontaktus.
      Pavisam bezcerīga situācija kļuva 1745.gadā, kad Vidzemes baznīcas virkonsistorijas ģenerālsuperintendantu tika iecelts fanātisks hernhūtisma ienaidnieks mācītājs Cimmeranis (Zimmermann). Acīmredzami viņa misijas izpratne saistījās ar kustības apkarošanu. Piemēram, mācītājiem stājoties amatā, vai tikai mainot draudzi bija jāparasta papīrs par personīgu Brāļu draudzes nosodījumu. Šāda baznīcas pozīcija, protams, ienesa nevajadzīgu duālisma spriedzi latviešu zemnieku un baznīcas attiecībās. Savai Brāļu draudzei latvieši no sirds bija pieķērušies. Bet atrodoties nemitīgu vajāšanu situācijā, dabiski, ka tādejādi, baznīcu viņi redzēja kā sociālā netaisnīguma īstenošanas paklausīgu instrumentu valdošās varas rokās. Situācija uzlabojās tikai 1770.gadā, kad Cimmermanis nomira. Viņa amata pēcnācējs mācītājs Jēkabs Lange pret hernhūtiešiem bija neitrāls un viņu lietās nejaucās. Tas iezīmēja otrā atmodas viļņa aizsākumu, kas sākot ar 18.gadsimta noslēguma gadiem pāršalca jo plašus Vidzemes novadus.
      
      
      
      IZSKAŅA UN SIMBOLI


      1749. gadā Vidzemes Brāļu draudzes vadītāji centās nodrošināt juridiskas Jērakalna mantošanas tiesības. Arī tā bija tālredzīga rīcība, jo jau drīz 1750. gada 30. janvārī , 67 gadu vecumā, apklusa Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes sirds. Zīmīgi, reizē ar viņas nāvi, „aizgāja” arī latviešu Jērakalns. Tā darbība vairs nekad neatjaunojās. Bet tas cauri gadsimtiem, līdz pat Otrajam Pasaules karam tas palika dzīvā Brāļu draudzes piemiņā, kā latviešu tautas garīgās atmodas simbols.35
      Pēc ģenerālienes uz Valmieru atnāca kambarjunkurs Zivers (Sivers). Viņa attieksme pret Brāļu draudzi bija negatīva. 1753.gadā pēc viņa rīkojuma, lai iegūtu būvmateriālus nojauca pusi no centrālās ēkas un skaisto riju (t.i. latviešu saiešanas namu). Jērakalna nožogojums tika vienkārši sadedzināts. 1763. pēc 13 gadu ilgas tiesvedības Brāļu draudzes pārstāvjiem izdevās Jērakalna kompleksa paliekas attiesāt. Sākās pat tā atjaunošana. Bet Visuvarenais bija spriedis tam palikt par tikai garīgu simbolu, un 1765. gadā tajā iespēra zibens un tas pilnībā nodega.
      Un atkal uzkrītoši zīmīga sakarība. 1765.gadā, turpat netālu, otrpus Gaujas, iesvētīja Gaides saiešanas namu36. To latvieši godāja par „mātes saiešanu”, jo tas bija pirmais latviešu saiešanas nams, to vairāku simtu rindā, kas izauga Vidzemē un skaistu veidoja tautas dvēseli.
      Ģenerālienes Hallartes un Jērakalna vārdi ir nesaraujami saistīti. Acīmredzami, ka viņu misija ir bijusi veicināt un ļaut iedegties pirmajai svētajai atmodas dzirkstelei latviešu tautā. Bībeles Dieva vārdā ir sacīts, ka Dievs nedzīvo cilvēku rokām radītos tempļos, bet gan skaidrās un šķīstās cilvēku sirdīs37. Tādā kārtā izveidojās, ka pati latviešu tauta tapa par dzīvu dievnamu. Galvenais svētums un vērtība ir cilvēku dvēselēs, nevis taustāmās svētvietās. Tā latviešu dzimtļaudis ar savu Brāļu draudzi visiem pretspēkiem palika neuzvarama. Bet vēsture pavērsās gluži pretēji – viņi paši kļuva uzvarēji. Latvieši izveidoja savu inteliģenci un, ar laiku, savā zemē izloloja savu valsti.
     
     
      Centīsimies izveidot konspektīvu kopsavilkumu par M.E. fon Hallartes devumu.
1) Pēc Ziemeļu kara viņa izveidoja pirmo muižas skolu savu dzimtcilvēku latviešu bērniem.
2) Viņas personīgās iniciatīvas un uzstājības rezultātā Vidzemē ieradās grāfs Cincendorfs, kas deva būtisku ierosmi Brāļu draudzes attīstībai Lielvidzemē un Igaunijā.
3) Savu Valmiermuižas īpašumu ģenerāliene izveidoja par galveno stratēģisko atbalstu hernhūtisma ienākšanai Baltijā.
4) Visu ģenerālienes dzīvi raksturo liela mēroga praktiskā labdarība. Viņa ar mācību līdzekļiem un uzturu atbalstīja bērnus un jauniešus, regulāri veica plašas humānās palīdzības akcijas.
5) Apjomīgie finansiālie ieguldījumi Brāļu draudzes būtiski izšķīra tās izveidošanos un attīstību.
6) Nedrīkst par zemu novērtēt Hallartes intelektuālo devumu. Viņa piedalījās Brāļu draudzes Vidzemes misijas stratēģijas izstrādāšanā. Vēlāk ģenerāliene plānoja modināto latviešu strukturēšanos vienotā organizācijā.
7) Mecenātisms izdevējdarbībā nodrošināja


MAGDALĒNA ELIZABETE FON HALLARTE KĀ PERSONĪBA

 Vēstures avoti dod ieskatu par ģenerālienes rīcības motivāciju. Tie arī ļauj ieskatīties Hallartes personībā un dod kādu nojausmu par viņas iekšējo pasauli. Tomēr tā kā Hallartes biogrāfija, īpaši bērnība un jaunības gadi, nav izpētīti, varam vien nojaust ietekmes, kas izveidoja viņas personību.
 Apzinātajos vēstures avotos skaidri saskatāma viņas izteikti pozitīva attieksme pret latviešu dzimtcilvēkiem. Kaut arī tieša avota nav, var gandrīz pilnīgi droši apgalvot, ka viņa zināja latviešu valodu. Iespējams, ka viens no šiem muižniekiem neraksturīgi tuvās attieksmes iemesliem ir meklējams bērnībā, kura pagāja Beļavā. Iespējams viņai ir bijušas draudzīgas attiecības ar latviešu bērniem, varbūt aukle bijusi latviete. Katrā ziņā jādomā, ka viņai ir bijusi pozitīva pieredze saskarē ar latviešiem. Tomēr, tie ir tikai minējumi, jo šis periods ģenerālienes biogrāfijā nav apzināts.
 Bez šaubām, nedzēšamu iespaidu uz Hallartes personību atstāja kara šausmas. Tas sākās kad meitene bija 17 gadus veca, bet jau drīz arī Vidzeme piedzīvoja baisu nāves pļauju. Iespējams piedzīvotā traģēdija, 27 gadu vecumā zaudējot visu ģimeni, veidoja pasvītroti personīgi attieksmi pret ļaunumu kā tādu. Un kā ļaunuma pretmetu, deva dziļu motivāciju rīcībai, kas cilvēkos atraisītu gaišos spēkus.
 Līdz šim apzinātie vēstures avoti nesatur arī kādas konkrētas norādes par reliģiskās pieredzes attīstību. Tomēr ģenerālienes rīcība un apzinātie vēstuļu teksti norāda uz skaidru un dziļu ticības izpratni, kāda mēdz būt cilvēkiem ar dziļi personīgiem piedzīvojumiem attiecībās ar Dievu. Šādu attieksmi pret Visuvareno noteikti veicināja un nostiprināja Hallartes saskare ar Saksijas piētistu vidi, kā arī, ilggadējs draudzes mācītājs, Vidzemes piētisma redzamākais pārstāvis Valmieras prāvests Noihauzens, (miris 1734.gadā).
 Hallartes attieksmi pret latviešiem vislabāk demonstrē dzīve viņas Valmiermuižā. Protams, Hallarte bija savu dzimtcilvēku kundze,38 tomēr dzīve Valmiermižā dažās jomās izteikti atšķīrās no citām Vidzemes dzimtmuižām.
Hallartes zemnieki bija izglītotāki, pārtikušāki un ar augstāku morāli.
 Valmiermuižas skolu Hallarti izveidoja tā paša 1725.gada rudenī, kad pārnāca uz dzīvošanu Valmiermuižā. Profesors Adamovičš to sauc par „latviešu muižu skolu māti”.39 Drīz skolā mācību process tika nodrošināts 100 skolniekiem, arī tās vadītājs bija latvietis, Valmiermuižas mājmācītājs Melhiors Pauls (Pauliņš).40 Lieki teikt, ka visus izdevumus sedza Hallarti.
 Būtiski ģenerālienes attieksmi pret latviešiem norāda fakts, ka atnākot uz Valmiermuižu atlaida vācu tautības apkalpojšo personālu un deva priekšroku latviešiem. Jo pēdējos viņa uzskatīja par uzticamākiem kā vāciešus.41
 Brāļu draudzes sanāksmēs ģenerāliene ir skūpstījusies ar latviešu zemniecēm, bet zemniekiem vien devusi roku bučot. Artūrs Baumanis savā romānā - triloģijā „Hernhūtieši”42 izvirza domu, ka ģenerāliene piedalījusies hernhūtiešu tradicionālajā kāju mazgāšanā un savām zemniecēm mazgājusi kājas. Tam pamatojumu vēstures avotos neesmu atradis, tomēr šādas iespējas varbūtamība ir augsta. Lai arī labprāt piedalījās pasākumos, šķiet īpaši latviešu, tomēr Hallarte palika ārpus tiešās organizatoriskās rosības.


 No otras puses ģenerāliene piederēja Vidzemes sabiedrības augstākajām aprindām, un respekts pret viņas personu norāda uz viņas stāju, personīgo autoritāti, un jādomā to, ko sauc par harizmātisku personību. Trāpīgs ir Kristiāna Dāvida dotais ģenerālienes raksturojums kādā 1740.gada vēstulē uz Hernhūti. „Ģenerāliene nav radīta kopībai (...)Ir labāk, ka viņa paliek atsevišķa persona, luteriete. Liela sieviete, soģe Israēlī, kas viņa patiesībā ir, jo tā Pestītājs var viņu labi izlietot.43
 Un tomēr Hallartes galvenā motivācija nebija kādas reliģiskas idejas propogandēšana vai projekta attīstīšana. Bet galvenā motivācija bija šķīsta un nesavtīga mīlestība uz latviešu tautu. Kad pēc uzstājīgas prasības sūtīt uz Vidzemi skolotājus Hernhūtes loze norādīja uz kādu augsti izglītotu brāli 1736.gada sākumā uz Hernhūti rakstīja, „Maniem nabaga zemnieciņiem būtu labs tikai vientiesīgs skolotājs, kas žigli rosītos viņu vidū /.../ Kaut lielais Pravietis palīdzētu, ka mani nabaga latvieši paši pravietotu un celtos kā skolotāji savu brāļu vidū. Lai nāk drīz šis laiks.”44 Šis citāts norāda, ka ģenerāliene psiholoģiski smalki jutusi latviešu zemnieku dvēseles, viņu vajadzības un sāpes. Un šķiet, šeit varam saskatīt dokumentētu pravietojumu par drīzajām grandiozajām pārmaiņām, kas notiks pie Vidzemes latviešiem. Tas norāda uz garīgi patiesi dziļu un nobriedušu personību, kurai ir kādas īpašas garīgas dāvanas un vizionārisms.


 Grāfs Cincendorfs raksturojot Hallarti ir sacījis, ka viņas „sirds dega padarīt latviešu zemi svētlaimīgu”45 Šķiet, lielā mērā var apgalvot, ka Latvijas vēsturē šī bija pirmā plašā aktivitāte, kuras motivācija ir patiesas rūpes par latviešiem un Hallarte bija šīs kustības rosinātāja un uzticīga atbalstītāja. Ir patīkami nonākt pie secinājuma, ka mīlestība ir galvenā rīcības motivācija. Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes gadījumā tā ir.

Līdz mūsdienām ir saglabājies ģenerālienes Hallartes vizuālais attēls. Brāļu draudzes vadības ēkā, Vogtshoff, Hernhūtē, centrālajā zālē pie sienām piekārtas stāv astoņas lielas gleznas. Tie ir Brāļu draudzes dibinātāji un vadītāji. Tur ir arī vienas personas attēls, kura nekad oficiāli nav bijusi Brāļu draudzē. Tas ir vidzemnieces Hallartes portrets. Viņš atrodas pie loga, krītošu saulrieta staru apspīdēts. Uz skatītāju noraugās glīta trīsdesmitgadniece. Kaut arī redzams trausls, smalki veidots sievietes augums, viņas stāja ir cēla, ar aristokrātisku pašcieņu. Acu skatiens ir dziļš, ciešs, bet ne nomācošs. Drīzāk mierīgs, saprotošs un gudrs. Un mirkli ilgāk pakavējoties pie gleznas, pārņem sajūta, ka tajā redzamā sieviete zina kādu būtisku noslēpumu, kuru tu vēl neesi atklājis.

 

P.S Ja gadījumā šo rakstu ir izlasījuši kādi krietni valmierieši, tad sanākat kopā un uzceliet šai dāmai pieminekli no pateicīgās latviešu tautas. Viņa ir to pelnījusi!
Un kas tad cits, ja ne mēs!
1 Līdz šim vienīgā tieši  M.E.fon Hallartei veltītā zinātniskā publikācija ir:  Straube G. Laikmets un personība/.ĢenerālienesM.E.fon Hallartes rūpe.Rīga 2005,98.-114.lpp
2 Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs. Rīga, 2000. 235.lpp.
Pie šāda secinājuma ir nonākuši citi pētnieki, kas iedziļinājušies un analizējuši Brāļu draudzes hernhūtiešu  kustības vēsturi Latvijā, piemēram;
 Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhuter Brudergemeine unter den Esten und Letten zur Zeit der Bauerbefreiung. Koln, 1974, 470 s.
Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 659.lpp. Biezais H. Unitas Fratrum., Anfang und Krisis der Brudergemeine im Baltikum. Utrecht, 1975, 177 – 195s.
Atliek vēlēt un gaidīt, ka šāda, zinātniski pamatota, latviešu vēstures histeogrāfiska izpratne radīs vietu Latvijas vēstures mācību grāmatās.
3 Krēsliņš J.Raksti 2. sējums. Rīga 2006, 401-402.lpp.
Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs. Rīga, 2000. 232.-235.lpp.
4 Ceipe G. Teoloģija: teorija un prakse. Hernhūtiešu Brāļu draudzes vieta latviešu vēsturē un mūsdienās . Tradīcija.Rīga, 2007.287- 290.lpp.
5 Adamovičs L., Studijas latviešu Brāļu draudzes vēsturē. Rīga, 1928. 34-91.lpp. Informācija par Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes biogrāfiju lielākoties iegūta no šī avota.
6 Geiger E. Erdmuth Dorothea Grafin von Zizendorf. Hanssler Verlag 2000, s 15-17.
7 Turpat. 16.lpp.
8 Zinzendorfs Tagebuch1716 – 1719. Zeitscrift f.Brudergeschihte, herausgegeben von G.Reichel undJ.Th. Mūller, 1922,s. 182.
9 Erbe H-W.Albrecht Sutor. Ein Lutheraner und Herrnhuter als Propst in Estland. Unitas Fratrum. Hamburg 1983.s.10.
10 Philipp G. Die Wirksamkeit der Herrnhuter Brudergemeine unter den Esten und Letten zur Zeit der Bauerbefreiung. Koln, 1974, 166. s.
11 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963,..........lpp
12 Hickel H. Sammlung und Sendung. Bad Boll, 1967, 18-23s.
13 Meyer D. Zinzendorf und die Herrnhuter Brudergemeine.Gōttingen, 2000, 19-24s.
14 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 508;612.lpp.
15 Turpat 511.lpp.
16 Cariskajā Krievijā no Zviedru laikiem tika saglabāts zemes administratīvais sadalījums. Līdz ar to Vidzemes guberņa, ar centru Rīgā, ietvēra Dienvidigauniju, ieskaitot Pērnavu un Tērbatu. Šajā rakstā termins „Lielvidzeme” nozīmē Vidzemes administratīvās robežas ieskaitot igauņu apdzīvoto teritoriju.  
17 Straube G. Laikmets un personība/.ĢenerālienesM.E.fon Hallartes rūpe.Rīga 2005,102.lpp.
18 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 513.lpp.
19 Vēlāk arī latviešu hernhūtieši to praktizēja un sauca par loziņu vilkšanu

20 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 515.-516.lpp
21 Turpat. 517.lpp. Valmierā grāfa sprediķitika sacīti  par Mateja ev. 24:41 un Lūkas ev. 24;32.
22 Turpat. 512., 624.lpp.
23 Ceipe G. Teoloģija: teorija un prakse. Hernhūtiešu Brāļu draudzes vieta latviešu vēsturē un mūsdienās . Tradīcija. Rīga, 2007.,293.lpp
24 Adamovičs L. Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi. Layviešu Ev.-Lut. Baznīca Amerikā, 1978, 67.lpp.
25 LVVA,233f.,4.apr.1105.l
26  Adamovičs L. Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi. Layviešu Ev.-Lut. Baznīca Amerikā, 1978,.68.lpp.
27 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 524.lpp
28 Turpat. 525. – 526.lpp.
29 Turpat.526.lpp.
30 Tā arī tas ieviesās tautā lietojot terminus „saiešanas”, „sadraudzība”, vai dažkārt pat „draudzība”, piemēram „Rīgas draudzība”, kā paši latvieši mēdza saukt Rīgas Brāļu draudzi vēl 20. gadsimta sākumā, līdz Pirmajam pasaules karam.

31 Adamovičs L. Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi. Layviešu Ev.-Lut. Baznīca Amerikā, 1978, 70-73.lpp.
32 Svarāne M. Daugavas raksti. Brāļu draudze Dolē un Ķekavā. Rīga, 1991.199.lpp.
 Minētais avots stāsta par mīlestības maltītēm Doles salā, kur Rīgas hernhūtietis, bagātais Jānis Šteinhauers parasti piegādājis vīnu. Bez šaubām šajās maltītēs neviens nepiedzērās, bet baudīja un priecājās par to „ko Dievs devis”. Galēji un krasi noliedzošā attieksme pret alkoholu un citām „ar patiesu kristieti” „nesavienojām lietām” vēl nebija izveidojusies. Šķiet, ka atšķirībā no 19.gadsimta, šīs lietas uztvēra mazāk kāpināti un dabiski. Ziemeļeiropā strauji ttīstoties piētisma ideoloģijai, praksē nostiprinājās kristietības izpratnes paradigma un būtiski ietekmēja „pareizo” kristieša uzmedības modeli, kas salīdzinot ar iepriekšējiem gadsimtiem bija krietni askētiskāks, savā veidā formālāks, ar akcentu uz „pasaulīgo prieku”ļauno dabu. Šīs paradigmas iespaidā esam pavadījuši arī visu 20.gadsimtu. Šķiet, ka tagad ir sākusi veidoties jauna paradigma.    
33 Adamovičs L. Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi. Layviešu Ev.-Lut. Baznīca Amerikā, 1978, 70-72.lpp.

34 Straube G. Latvijas Brāļu draudzes diārijs. Rīga, 2000. 95.lpp
35 Svinot latviešu Brāļu draudzes 200 gadu jubileju 1929. gada rudenī, viens no centrālajiem svētku pasākumiem notika Jērakalna vietā.
36  1924. gadā uzsākot Latvijas arhitektūras pieminekļu sarakstu sastādīšanu, Gaides saiešanas nams kļuva par pirmo vēsturisko celtni, kas tika ņemta valsts aizsardzībā. Arī šis nams nodega, bet ļaunprātības rezultātā, 20. gadsimta 50-to gadu vidū.
Asaris J. Pieminekļu valde un tās darbības pirmsākumi // Doma: Rakstu krājums. – 4. sējums. – Rīga, 1998. – 42.lpp.
37 Apustuļu darbi 7;48, 17;24. Psalms 24;3-5,u.c.
38 Latvijas vēsturē šis, latviešiem iespējams visbeztiesiskākais un grūtākais, laikmets tiek terminēts kā „dzimtbūšana laiks”, tomēr, manuprāt, vietā būtu lietot psiholoģiski smagāko „verdzības laiku”, kas precīzāk raksturotu reālo situāciju. „Teorētiski Krievijas dzimtzemnieks skaitījās „juridiska persona”, nevis vergs, tomēr patiesībā nekādas atšķirības nebija – viņš pie sava kunga bija piesaistīts tikpat cieši kā verdzības laikos.”
Ralfs.L.F.,.,Lerners R., Mičems S.,Berns E.M. Pasaules civilizācijas. 3.sējums.,Jaunie laiki, 1.daļa. Rīga 1999.232.lpp
39 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 309.-310..lpp
40 Turpat 310.lpp.
41 Turpat 386.lpp.
42 Baumanis A. Hernhūtieši. Ceļinieks.ASV.1973-1975 8 sējumi. Acīmredzami, ka līdztekus autora iztēlei, romāna tapšanā ir izmantota kāda vēstures avotu grupa, kas Latvijā nav apzināta.
43 Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2.izd., Linkolna, 1963, 537.lpp
44 Turpat 516.lpp.
45 Adamovičs L. Raksti par Latvijas baznīcas vēsturi. Latviešu Ev.-Lut. Baznīca Amerikā, 1978, 67.lpp

   

Ziedojumi  

"Latvijas Vienotā Brāļu draudze"
Reģistrācijas Nr. 40801052725,
LV54HABA0551050167057
   

Pieteikšanās  

   
© Brāļu draudzes misija