Jūrmalas Andrejs

Detaļas
Kategorija: Dzīves stāsti
Parādīts Ceturtdiena, 22 Decembris 2011 14:22
Autors Gundars
Skatīts: 4273

No tā svētīga puišu brāļa Jūrmalas Andreja


Es tapu piedzimis tai 29tā november mēnesī 1752rā gadā. Mani mīļi Vecākie gana bija pēc dabas dzīvodami, bet tak Dieva vārdus mīlēja un pēc baušļiem un likumiem mūsus, bērnus, pie Dieva vārdiem cieši turēja, un par ļauniem grēku darbiem aši norāja. Tas man pārlieku grūta mocība bija. 1763šā gadā aizgāje mans tēvs no pasaules un palike man vaļība visus grēku darbus un ceļus ar priekiem skriet. Un, no citiem cilvēkiem lielu godu un pasaules priekus meklēdams, paliku es pilnīgs grēku kalps un iekš pasaules bērnu ganības tad pār visām biju priecādamies. Mēs bijām divi brāļi un 5cas māsas. Trīs gadus mana mīļa māte pate māju savaldīja un pēc tam vecākai meitai vīru ieņēme. Bet šis bija laiskis un turklātu liels dzērējs un palaidnieks. Par mazu laiku visas mana tēva lietas iznīcināja un ar kungiem lielus parādus uztaisīja. Tad tike viss noņemts un mēs no mājas izmesti. Un man tik palika kā vieni svārki mugurā. Bet ar iekš tiem gadiem man bija daudz jaizcieš apakš šā palaidnieka rokām. Nu gan daudzreiz klusas asaras uz dažām vietām noraudāju par saviem miesas grūtumiem. Bet savu sirds nemieru un lielu grēku vājību nemaz vēl nesajutu. Man māte, no mīļa Svēta Gara jau modināta, viņa gan daudzreiz savu mātes sirdi uz manim like, bet tas pie man' neko nepalīdzēja. Tas grēka nemiers jo arvienu sirdī dziļāki ieauga. Manā 17tā gadā tiku es mācības skolā [iesvētāmo mācībā pie mācītāja] aicināts. Tad es gāju pasaules likuma dēļ tā kā vērsis, pie ragiem vedams. Šinī laikā tas mācītājs gana daudzreiz pie mūsu sirdīm strādāja, kas mēs vairāk kā simts cilvēki bijām. Viņš mums to dzīvības ceļu uz mūžīgu dzīvošanu par lielu prieku un to pazušanas ceļu uz mūžīgu bojā iešanu un par nebeidzamām bēdām it skaidri priekšā like. Mums tā mācīja viņš un no svētiem rakstiem it skaidri parādīja, ka tie vien laimīgi esot, kas jau šinī pasaulē ar miesu un dvēseli vienīgi Jēzum Kristum, savam mīļam Pestītājam, pakaļ staigājot. Nu mana zināma sirds [sirdsapziņa] mani ļoti iztrūcināja un spiede grēku priekiem atsacīt. Tad arī apņēmos, savam mīļam mācītājam roku dodams, kā Dieva bērns dzīvot. Bet par melkuli atrados, jo tanī pašā reizē, kad to svētu miesu un asini īsteni biju baudījis, tādēļ manā sirdī skanēja, ka sev par sodu to esot ieņēmis. Nu manas sirds nemiers jo lielāks palike. Bet tās šķēdes [ķēdes], kas mani pie pasaules priekiem un lustēm, un to pašmīlestību, un to no grēku ganības saistītu sirdi vadīja, un mocīja mani ilgu laiku. Tā nikna un ļauna, un samaitāta, un ar grēkiem spēlēdama sirds mani nelaide vaļā, un tad arī sasaistītu. Kā gluži sātana valdīšanas varā stāvēju, bet nekad nevarēju palīdzēties, tadēļ ka ar savu paštaisnības gudrības spēku darbojos.


1772ā gada november mēnesī nakts laikā mēs bijām 12mit puišu vienā tukšā ēkā pēc savas sirds sarunāšanas. Bet es tiku vilkts ka viens vērsis, pie valga uz nāvi vests. Un pulksten 11mit atpakaļ nākdams, vienu birzumu [apm. 35 metri] tālumā no mājas ieraudzīju uguni pie viena veca koka zemē degot. Tad tūdaļ manim prātā nāce, ka še veca nauda būšot un es to dabūšot. Tad ar visu spēku devos es turpu. Kad nu jau kādus soļus biju uz to pusi nogājis, tad kā viena bulta, kas cauri šaujas, caur sirdi un visiem locekļiem cauri gāja. Tad viss spēks tapa paņemts, un nokritu tanī vietā zemē, un balss uznāce: "Nu tu tīši ellē skreji!" No šās pašas stundas es paliku trīs daļas [trīs ceturtdaļas] no gada vājš uz gultas daktera kopšanā. To es nespēju izsacīt, kas še notika, bet to varu apliecināt, ka sirsnīgi mans sāpju draugs līdzcietīgi tanī laikā ar mani, grēku kalpu, darbojās.


Tad iekš tiem trakības un nelietības gadiem bija man trīs reizes jūrā jānoslīkst trakošanas dēļ. Vienreiz caur grūtiem darbiem iekš lielas vētras, neatskārzdams un domādams laivu glābt, ielēcu jūrā. Tad otris biedris ierāve pie matiem laivā. Vienreizi, zirga mugurā stāvēdams un ātri skriedams, kritu zemē uz koka zariem un briesmīgi muguru sasitu. Tā kā paģībis paliku, ilgu laiku zemē gulēju. Citu reizi, ar laivu no Rīgas braucot, sacēlās liela vētra, un bija rudens tumša nakts. Tad tikām iedzīti lielā jūrā. Mēs bijām divi cilvēki ar mazu laiviņu. Un rīa dienā atkal tik liela migla bija, ka tikko ūdeni varēja redzēt. Un vēl saulei noeijot, dabūjām manīt, uz kuru pusi griezties būs. Tad no lielas airēšanas asinis tecēja pa pirkstu galiem. Divi dienas un divi naktis ne kumosu maizes nebijām baudījuši.


1776tā gadā notike man tā liela žēlastība draudzes likumus un viņu svētību baudīt [no "gaidītājiem" uzņemts "draudzē"]. Zeptember mēnesī še Svētais Gars manas sirds dziļumu atdarīja. Tad dabūju redzēt savu lielu nevērtību un samaitāšanu, redzēt, ka nekas pāri atlika, kā vien paliku kails un pliks, un nabags, un liels grēcinieks. Tūdaļ bija piedošanas jālūdzās no tā mīļa Pestītāja, jo pret viņu biju briesmīgi un grūti grēkojis ar savu bezdievīgu un negantu sirdi un neticīgu samaitāšanu. Jo daudzreiz kā zaglis pa draudzes durvīm gribēju iekšā lauzties un, kad tas nenotika, tad tos kopēju brāļus ar dusmām uzskatīju, ka viņi vien to nevēlējot, jo es tur gan derot iet.


Tā pasaulīga valdīšana mani gan gribēja tvarstīt, bet mans galvinieks mani arvienu aizstāvēja. No mana maizestēva drusciņ gribu pieminēt, kā pie viņa klājās. Viņš bija bargs cilvēks un mūsu ceļa [brāļu draudzes] ienaidnieks. Ik reizes, kad gribēju kur iziet, tad pa priekšu vaijedzēja ziemas laikā drēbes pie pakša āra pusē nolikt un tur apģērbties, un tad klusiņām aiziet. Un, kad vakaros mājā nācu, tad visas iekšā ieejamas durvis visās vietās bija cieti aiztaisītas, un tad ārā aukstumā bija jāguļ, un vēl tad rītā vai nu labāki kūlienus bija saņemt, vai divi dienas neēdušam palikt.


Tā tas daudz reizes manim gadījās. 1778tā gadā mūsu draudzes sanākšanas nams no ienaidniekiem tika izpostīts, merc mēnesim ienākot, tas bija, bet tad ļoti grūtas bēdas bija jāredz. Un tad visām kārtām būdas bija mežā, kur kopā sēdējām. Ak, par visām šis bija viens bagāts un auglīgs ziedu laiciņš, no marc līdz november beigumam šīs dienas tā gāje projām.
August mēnesī draudzes uzņemšana ar notika šepat. Par visām kārtām 46šas dvēseles tika uzņemtas. Ak, kā še tās dzīvības avots ar žēlestības plūdiem pārplūde! Un šinī vietā ar to mīļu Pestītāju, ar kuru pie Krīpēna [Krīpēna saiešanas nams Lenčos] uz maniem pirmiem puišu brāļu svētkiem ar mīļu Pestītāju to miera darbu uzcēlu, še vēl dziļāku pazemību un ar apkampdamu mīlestību no viņa dabūju baudīt. Nu atkal valdīšana.uzvēlēja mūsu saiešanas namu uztaisīt un baļķus, cik vien vaijadzēja, neaizliedze arī.


Tad tas mīļais Pestītājs bija tas palīgs, klātu steidzās. Tad par trim mēnešiem viss bija uztaisīts gatavs. Un es arī biju sakrājis trīs ortes un piecas mārkas naudas un to no mīlestības devu turpu. 1779tā gadā tas mīļais Pestītājs deve man to žēlestību pie lūgšanas stundām nākt [uzņemts par darbinieku jeb kopēju]. Tas manu sirdi dziļi pīšļos nolocīja. Tanī pašā ziemā pie brenkūža [degvīna dedzinātava muižā] darba no ienaidnieka tik tāli tiku strādināts, ka nespēju vairs pumpi atvilkt, un vaijedzība bija. Tad tas meisteris mani bez žēlestības tā kā par bluķi kūle, tādēļ vien, ka es viens no tiem nakts skrējējiem esot. Tad tūliņ kungi dabūja zināt, tad arī tas briesmīgais brandaviņa meisteris stipru kūlienu gan dabūja. Bet man bija pusgadu uz gultu iekš lielas vājības jaguļ. No tā laika tiku es atlaists no kalpošanas, un kungi sacīja, lai gādājot, kur tik savu maizīti varot dabūt. Ar miesas būdu es caur to pašu mocīšanas darbu kā puslīķi vien varēju staigāt. Gan mīļi kungi daudz zāles deve, bet nekas nepalīdzēja. Kur vien staigāju, visuvairāk uz mūsu saiešanām, tad uz ceļa daudz, manim acīs spļaudīdami, nomēdīja, ko es tāds tur skrejot, kas tur esot. Un tā tas viss man bija par atzīšanu, kas mani kā tādu lielu grēcinieku, apakš sava krusta nolocītu, iepriecināja. Un tas mans līdztiesīgs draugs mani saņēme savā žēlīgā vadīšanā.


1769tā gadā moku laikā [klusajā nedēļā] trīs jūdzes [jūdze- vairāk nekā 7 kilometri] tāli iesācēs viena jauna modināšana. Kad es nu tāds vaļinieks biju, tad vajedzēja manim tur iet. Tur bija lieli un mūklaini purvji un lielas gāršas. Tad aukstos laikos ir viss slapš un ar ledu visapkārt nosalis. Un arī dažu reizi daudz ienaidnieku priekšā un no pakaļas glūnēja uz mani, gribēdami mani tvarstīt. Nu vienu reizi, kur pār vienu tiltu ir jāiet, tur katrā pusē viens avotiņš. Un tad tur divi vīri uz to tiltu stāvēja, viens uz vienu pusi un otris uz otru pusi, gribēdami mani iekš to ledainu ūdeni nomocīt. Un, kad es nekur nevarēju grozīties, tad gāju es droši un paņēmos savu cepurīti, un devu Dieva palīgu, tad viņi viens uz vienu pusi un otris uz otru pusi palike pasmiedamies tur stāvoši. Bet par divi nedēļām nāce šie divi vīri pie saiešanas un tad lūdzās piedošanu par to, ko viņi ar mani tanī reizē esot gribējuši darīt. Kad nu par naktīm vien bija jāstaigā, tādēļ ka daudz ienaidnieku bija, dažu reizi tumšā rudens naktī, caur to gāršu ejot, gadījās, ka divi soļi vien tāluma lielam lācim tuvu piegāju. Tad viņš uzlēce, un es pie zemes nokritu. Un tad viņš aizskrēje, kokus vien lauzīdams un lielu troksni taisīdams. Par diviem gadiem atkal tālāki iesācēs tad atkal jauna modināšana citā vietā. Un arī uz turienu man vajedzēja iet, kad tads mīļais Pestītājs uz tām abām vietām draudzītes ietaisīja. Gan tās staigāšanas vairāk negribu pieminēt, bet tas Kungs mūžībā pats manus notikumus un manu iešanu, un, cik viņš ar mani ir darbojies, visskaidrāki parādīs.


Kad jau divi gadi tai jaunā vietā biju pavadījis, bet pie svēta vakariņa nekur nevarēju kļūt, kā vien, ka tas moku vīrs [Kristus] garīgi pamieloja. Tad neilgi pēc to laiku atnācis Lmbaižos jauns mācītājs. Tad gāju es un stāstīju viņam savu vajedzību. Tas pieticīgs mācītājs, mani apkamdams un mīlīgi svētīdams, mieloja. No tās reizes mīļais Pestītājs ar tik stipru mīlestības saiti savienojās, ka ik reizes pār tādu lielu žēlastību ir pīšļos jālokās.


1803šā gadā august mēnesī, kad bijām kopā uz puišu svētkiem pie Krīpēna, tad dabūju ziņu, ka kungi cieti pēc manis meklējot un nu nelaimīgs būšot. Nu paliku tā noskumis kā bēdu balodītis, ka manas prieku asaras, ko baudīju, palike par bēdu asarām. Pusjūdzi biju no savas muižas, tad nokritu uz vaigu zemē un noliku tam sāpju vīram rokā visu, kas mani spaidīja. Un tad arī viss sirds nemiers beidzās. Kad nogāju pie kungiem, tad viņi brīnījās, sacīdami- tā kā vienreiz esot atlaists, lai ejot iekš Dieva vārda, un iedeva man vienu maizes kukulīti, ardievu sacīdami. Kad veci kungi vairs nebija, tad tos jaunus tas ienaidnieks uzskubināja, tad tie mani sasietu muižā novest un spiede man 4tri rubļi sudraba naudas [nabaga kroplam vaļiniekam nepieejama summa] ik gadus nomaksāt. Es pateikdams pateicu maniem mīļiem puišu brāļiem, kad viņi tik sirsnīgi gādāja pār manu caurtikšanu, kur vien vajedzība bija. Ak, kaunēdamies kaunos, ka nebiju vērtes tās lielas žēlestības un mīlestības, kas mani apgādāja katrā laikā. 1814mitā gadā es dabūju it dziļas caurgrauzdamas sirdssāpes, un caur to pazude visa tā dzīva mīlestība uz visiem brāļiem un arī uz mīļo Pestītāju gluži pagalam. No tā tas bija, kad no viena puišu brāļa, kas pie palīgiem bija, es biju sliktas lietas dzirdējis. Bet kad es ar viņu runāju, ik reizes aizbildinājās. Kad nu tie tumsības darbi gaismā nāce, tad mācītājs un arī kungi man acīs mete, sacīdami: "Redzi, kādi bezdievīgi cilvēki no jūsu pulka izaug."


No aprīl līdz 16mitu jūliju es, no visiem brāļiem slēpdamies, paliku no viņiem nost. Uz tad bija tāda izsaukšana: "Ak, kaut zeme atvērtos un mani apklātu!" Un kas to visu var izsacīt, ko tas ienaidnieks šinī kārdināšanas laikā ar manim darbojās, gribēdams ar varu no tā krusta mērķa nogriezt.


Jūlij mēnesī tai 16tā tas mīļais Pestītājs savu eņģeli bija atsūtījis. Tad tētīts Limbaižos bija atbraucis. Viņš atrakstīja man vienu zīmīti, lai turp tiekot. Tad tās sātana šķēdes, kas kā jau ap kaklu bija sasietas, pušu trūke. Tā caurirunāšana, kas tur notike, līdz pēdīgai elpas vilkšanai nevēlēju aizmirst; tur pie tām caururbtām kājām vēl pateikšanu upurēšu.


1825tā gadā jūniju mēnesī 23šā dienā es ļoti briesmīgu sitienu pret krūtīm dabūju, tā ka pusstundu zemē gulēju, un tas notike ķēķī tā nelaime.


Vēl pieminu no mana pirma atdzimšanas laika, kas pie Krīpēna priedes notike un kur tas žēlīgais Pestītājs ar mani derību uzcēle viņa pēdām pakaļ iet. Tas bija un arī palike tas zizlis, uz kuru allažiņ tās deviņas jūdzes staigāju. Daudz reizes pastalas bija noplīsušas. Tad ar zeķēm vien, un, kad zeķes bija noplīsušas, tad ar kailām kājām gāju, un, kur vien kāju minu, tur asinis palike uz katru soli. Pa kruvešiem tā rudeņos un pavasaros bij jāiet. Kad tās jaunās sanākšanas iesācēs, daudz reižu tāda note [vajadzība] uznāca, kad par stundu vai pusotras stundas pusotru jūdzi tajā saiešanā bija vajedzība. Tad, kur cilvēki redzēja, gāju soļiem un, kur neredzēja, tur arī teciņus skrēju, svērkus par pleciem un cepurīti padusē.


Kas bija tas dzinējs? Nekas cits, kā tas moku vīrs, un viss spēks izplūde no viņa svētām vātīm. Bet tagad raudu sāpju asaras par savu lētprātību un savu cietu un negantu sirdi. Redzēdams pie daudziem, ka ar galvu vien turās pie žēlastības bērniem, bet vēl sirds ir sevi pašu vien mīlēdama, ir par to "Vai, vai!" jāizsauc un jāsaka.

Grāmata, 1992, Nr.1

91.-94.lpp.