Mums pieder pagātne - mums pieder nākotne

http://braludraudze.lndb.lv/lv/

Skangaļu Jēkabs

Detaļas

 

MĪTI UN PROBLEMĀTIKA LATVIJAS VĒSTURĒ

SKANGAĻU JĒKABS

    Jau kopš esības vēsturiskās dimensijas atskārsmes cilvēku sabiedrībā klātesošs ir bijis mīts. Mīts ir veicis laika telpas organizācijas funkciju vēsturiskās kategorijās un periodos. Vēsturisko notikumu iekļaušana un sakārtojums seno laiku mītoloģijaskajās sistēmās (teikas, pasakas, dainas u.tml.) veidoja vēsturisko pašizpratni, vai vienkārši -  vēsturi. Tādā ziņā mīts ir neizbēgams un mūžam klātesošs, jo visi cilvēki nekad nekļūs par bezkaislīgiem vēsturniekiem, bet viņi par to interesēsies  un apmirināsies ar vienkāršotās vēstures stāstu, tātad - mītu. 

    Nav iespējama cilvēku sabiedrība bez mītiem, jo mūs nevieno vēsture kā tāda, bet stāsti ko mēs par pagātni stāstām šodien. Mīts, bez šaubām, ietekmē tautas pašapziņu, identitāti. Mīts veic sabiedrību socializējošas un vienojošas funkcijas. 

    Vienlaikus mīti, bez šaubām, ir saistīti ar kādu konkrētu vēsturisku informāciju, un no šīs bāzes izaug mīts. Jautājums ir; kādi ir mīti un, vai ir jāveido mīti?

     Manuprāt, mīti ir jāveido, jo 1) tiem ir audzinošas funkcijas 2) viņi ir neizbēgami 3) ja nav „savu” mītu, tad ir „citu” piedāvājums. Savā ziņā var teikt, ka arī mītiem ir kvalitāte – cik tie jēdzīgi, daudz un pamatoti, vai stulbi.

    Protams vēsturnieku uzdevums nav rakstīt mītus, bet pētīt vēsturi. Tomēr viņi ir neizbēgami saistīti ar mītiem – gan to varai pakļaujoties, gan līdzdalīgi to dzimšanā. Jautājums par vēsturi un mītu, to robežām, attiecībām  ir ļoti dziļš, filozofisks un, atklāti sakot, arī tomēr ideoloģisks.

    Vēsturnieka darbs ir veikt kvalitatīvu pētījumu un veidot pamatotu hisoriogrāfijas telpu. Tās mitoloģizēšana jau ir mākslinieku un politiķu jautājums. Latvijas vēsturē ir lielas „pozitīvo” mītu iespējas. Zinot latviešu pazemināta pašnovērtējuma tendenci, tam būtu vērts pievērst uzmanību. 

    Manā skatījumā ir vairāki  aspekti, kas mākslīgi apgrūtina un pat zināmā mērā deformē Latvijas historiogrāfiju.

Kādi apgrūtinājumi ir Latvijas vēsturei? 

    Manuprāt, Latvijas vēsturei ir vairāki principiāli apgrūtinājumi, kas to liedz uztvert kā pārskatāmu un viegli uztveramu, kontinuitīvu, loģisku procesu. Šajā gadījumā es domāju skatījumu uz latviešu tautu kā pašpietiekamu vēsturisku lielumu, Latvijas vēstures centrālo izpētes lielumu, nevis to aplūkojot kā citu tautu vai impēriju vēsturēm pakārtotu atvasinājumu. Kā zināms, vēsturi veido fakti plus, kas ļoti būtiski, – faktu interpretācija, akcentēšana vai tikai knapa pieminēšana.

    Pārskatot mācību un populāra rakstura Latvijas vēstures grāmatas rodas iespaids, ka īsta  un kvalitatīva latviešu vēsture bija līdz krustnešu iebrukumam un pēc ilgu gadsimtu iztrūkuma, tā lēni sāka atjaunoties pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19.gs. vidū un pēkšņi parādās jaunlatviešu kustība kā pirmais modernās latviešu historiogrāfijas vēstures lielums. Pārējais laiks veido it kā tumšu bedri, kur pa laikam fonā aizslīd kāds latvisks tēls. 

    Man šāds historiogrāfisma veidojums šķiet neveikls un mākslīgi samocīts, un nebūt nesniedz apmierinošu atbildi uz jautājumu kāpēc jaulatviešu kustība izveidojās 19. gadsimta 60.-tajos gados. Centīšos uzskaitīt aspektus, kas veido nelīdzsvarotu un nesabalansētu Latvijas vēstures uztveri. 

    Pirmkārt, un manuprāt izšķiroši būtisks iemesls ir tas, ka  Latvijas historiogrāfiju neveidoja latvieši. Latvijas historiogrāfijas pamatus izveidoja vācu un baltvācu zinātnieki, kuri veica periodizāciju, deva savas interpretācijas, arī mītus un sarakstīja daudz grāmatu. Izturoties ar visu cieņu pret viņu veikumu, nevaram aizmirst un ignorēt sociālpsiholoģisko vidi, izpratni un sabiedrību kādā veidojās Latvijas vēstures pirmā interpretācija. Proti, ka vācieši ir citas, augstākas kvalitātes vērtība. Ir divas kārtas Deutsche un nichtdeutsche – vācieši un nevācieši. Tālaikprāt, bez šaubām, vērtīgā, ievērības cienīgā vēsture varēja būt tikai vācu vēsture. „Latvieši ir tauta bez nacionālām jūtām un nacionāla lepnuma..., bez vēstures kas spēj iedvesmot.”, šie  baltvāciešu intelektuāļa Ungerna – Šternberga vārdi precīzi ilustrē līdz pat 20. gadsimtam valdošo attieksmi pret latviešu tautu1. Diemžēl, šādā noskaņojumā tapušajā  vāciešu vēstures historiogrāfiskajā modelī joprojām tiek veidota un izprasta Latvijas vēsture. Kad latvieši sāka rakstīt savu vēsturi, tad viņu pamatavots bija baltvācu vēsturnieku darbi. Baltvācu dotajos pamatlielumos, matricās, hronoloģijā mēs joprojām darbojamies, to aizpildot ar „latvisko” saturu. Bet patiesībā tā neļauj saprast daudzas lietas par latviešiem, jo primāri šī historiogrāfija nav tādā veidā strukturēta un interpretēta, lai latviešus uzlūkotu kā galveno vēsturiskās intereses dominanti. Viņa nevis vēršas uz latviešiem, bet drīzāk novēršas, īpaši 18., 19. gs.  Jo, atkārtošu vēlreiz, latviešu vēsture nebija vērtība no baltvācu historiogrāfijas redzes un interpretācijas viedokļa. 

    Otrkārt, ļoti ilgstošas baltvācu, cariskās Krievijas un padomju vēstures skolu dominantes. Tās nebūt nebija ieinteresētas latviešu nacionālās vēstures aktualizāijā, bet gan tieši pretēji. Politisko varu nostādnes neļāva uzlūkot latviešu vēturi kā pašpietiekamu vēsturisku vērtību, bet tās vērtība tika meklēta un pasniegta kā integrēta sastāvdaļa kādā citā „lielākā” historiogrāfiskajā veidojumā. Vārdu sakot, latviešu vēsture tika interpretēta kā piedeva kaut kam „vērtīgākam”, kādai citai vēsturei. 

    Treškārt, kas sāpīgi loģiski izriet no iepriekšējā punkta – ļoti īsie latviešu nacionālās neatkarības posmi. Proti, tie ir posmi, kad pati latviešu tauta, arī valdošajās politiskajās nostādnēs, ir prioritāra vēsturiska vērtība. Vēsturiskās pašizpratnes un historiogrāfiskajās ēkas veidošanas vai pārveidošanas porcess ir ļoti, delikāts, smalks, laika un darba ietilpīgs process. Nedaudz virs 30 gadiem Latvijas republikas neatkarības gadu (praktiski viena paaudze) nudien nav daudz šadām fundamentālām grozībām. Manuprāt, šis apstāklis visbūtiskāk ir kavējis  jaunu pamatnostādņu un interpretāciju veidošanos Latvijas vēsturē.

    Ceturtkārt, no Livonijas sabrukuma 16. gadsimta vidū līdz 19.gs., un dažos aspektos līdz pat 20.gs. (piem. Baznīcas vēsture), ir ļoti grūti runāt par vienotu Latvijas vēsturi, patiesību sakot, pat neiespējami. Kurzeme, Vidzeme un Latgale ir teritoriāli, administratīvi šķirtas dažādu valstu sastāvdaļas. Katrā no tām ir cita nauda, likumdošana, galvaspilsēta, tradīcijas, varas institūcijas u.t.t.. Bez šaubām mācību vielā jāapskata visas Latvijas teritorijas vēsture, tomēr, ja šajā posmā to cenšas aptvert, pasniegt kā vienotu veselumu, tas bieži liek tikai vēl vairāk apjukt, vai pat dezorientē Latvijas vēsturē. Uz šādām domām mani vedina pasniedzēja darba pieredze. Mani studenti, piemēram, bieži notikumus vienā Latvijas novadā cenšas izskaidrot un pamatot ar notikumiem citā Latvijas daļā, kas attiecīgajā posmā ir cita valsts un savstarpēji ir saistīti minimāli. Šajā sakarā, manuprāt, būtu lietderīgi nošķirt vismaz Kurzemes un Vidzemes - Rīgas vēsturi. Šāds   sadalījums pētniekiem un interesentiem ļautu koncentrēt uzmanību un skaidrāk saredzēt katras atsevišķās zemes vēsturisko procesu iekšējo loģiku, un kā šie patstāvīgie historiogrāfiskie lielumi savienojās kopējā Latvijas vēsturē. Mans risinājuma piedāvājums ir veidot LU Vēstures un Filozofijas fakultātē divas jaunas katedras - Kurzemes vēstures katedru un Vidzemes - Rīgas vēstures katedru. (Latgali varētu pievienot kādai no tām). 

    Piektkārt, runa ir par monstru un vīrusu, kas fenomenālā veidā joprojām bloķē Latvijas vēstures brīvu elpošanu un patstāvīgi to tur it kā sasaistītu, daļēji konservētā stāvoklī. Runa ir par Garlība Merķeļa labi gribēto 700 verdzības gadu teoriju. Tas brīnišķīgi atbilst visām mīta pazīmēm. Bija senie labie laiki, atnāca sliktie un to iznīcināja, iestājās tumsa... Pirmkārt, jau reālas verdzības gadus ir jādala vismaz ar divi. Lai nu kā, šis 700 verdzības gadu mītu fenomens joprojām burtiski maģiski bloķē un pat paralizē dzīvu un dzīvas Latvijas vēstures izpratni līdz pat 19.gs. II pusei. 

    Un jādomā, ka diemžēl ne viens vien gadu desmits paies kamēr no šā fenomena izdosies atbrīvoties, ja vispār jebkad tas izdosies. 

    Brāļu drauzes vēstures izpratnes problemātika

    Tā kā mana specifiskā interese ir par Brāļu draudzes kustības vēsturi, tad minēšu faktorus, kas bez nepārprotama augšminētā apgrūtinājuma, arīdzan ietekmē tieši Brāļu draudzes nozīmes izpratni Latvijas vēsturē.

    Politiskās varas pārstāvošās vēsturiskās skolas latviešu Brāļu draudzi uztvēra un tiecās pārvērst kā izņēemumu, seperātistu, nemiernieku grupu, sektantus, kas, vispārējā historiogrāfijā, lielākais, vien pieminami kā dīvaiņu grupa, pat pārpratums. No latviešu nācijas interešu viedokļa raugoties šī kustība bija un ir nācijas sākums, prioritāri būtisks nozīmīgs notikums un pavērsiens tautas dzīvē.

    Pirmās brīvvalsts gados interese par Brāļu draudzi bija augsta un bija vērojama domas virzība, lai hrestomātiski šo kustību definētu un izprastu  kā latviešu atmodas un  modernās vēstures sākumu. Neskatoties uz to, ka vēsturiskās izpētes centieni un virzība bija, tomēr, bez šaubām, ilgstošā periodā iestrādātie historiogrāfiskie modeļi nav īsos gados maināmi. Bet paliekot baltvācu vēstures interpretācijā Brāļu draudzei jēdzīgu  vietu historiogrāfijas  struktūrā nav iespējams atrast, un, patiesībā, nekas neatliek kā vien latviešu hernhūtiešu kustību atkal „līmēt” kat kam klāt citām vēsturiskām norisēm. Elementāri pietrūka laika. Padomju historiogrāfijā domgājiens kas apskatītu un akcentētu reliģijas pozitīvo nozīmi nebija iedomājams. 

    Lai ierādītu latviešu Brāļu draudzei tās adekvāto vietu Latvijas vēsturē, pirmais solis ir, spēt saskatīt, aprakstīt un uztvert šo kustību kā vienu nedalāmu veselumu vairāk kā 100 gadu garumā, no 1739. gada. Te it kā Brāļu draudzes vēsture ir pati sev ienaidniece. Proti, tās vēstures grandiozais, laikietilpīgais, daudzšķautņainais un daudzpusīgais devums apgrūtina to saskatīt kopumā, vienotā vēstriskā notikumā. Pētnieki visbiežāk apskata kādu atsevišķu Brāļu draudzes aspektu, izpausmi, to piemin, varbūt pat analizē, saistot to ar citām savām domām. Tā arī paliek līdz galam nesaprasta šīs kustības klātbūtnes jēga mūsu zemes vēsturiskajos notikumos.

    Brāļu draudzes nozīmes interpretācijas sakarā nedrīkst aizmirst arī jaunstrāvnieku kustības (reliģijas) laikmetu, kad latvieši veidoja „savu”, savas vēstures ideju. Tas notika vidē, kas bija ārkārtīgi spēcīgā marksistiski ateistisko ideju ietekmē un ievirzē.  Viss kas saistījās ar reliģiju automātiski ieguva reakcionāru, sabiedrības attīstību bremzējošu traktējumu. Domāju, ka šī „laikmeta gara” ietekme uz Latvijas vēsturiskās domas formēšanos nav pietiekami apskatīta un izvērtēta.  

    SKANGAĻU JĒKABS

      Ieskats kāda 18. gadsimta latviešu zemnieka – dzimtcilvēka dzīves gājumā un personībā, lai ir  neliela artava, kas drupina mītu par „700 verdzības” gadu tukšumu latviešu tautas vēsturē. Viena no šī laikmeta personībām, kas  seno latviešu „nesaskatāmību” var kliedēt ir Skangaļu Jēkabs. 

    18. gadsimta pirmajā pusē Brāļu draudzes darbības rezultātā Latvijas vēsturē strauji ienāk daudz latviešu vārdi. Virknē vēstures avotu latvieši pēkšņi atklājās kā talantīgas personības, spilgti raksturi. Un ļoti svarīgi, ka pirmo reizi jauno laiku vēsturē latvieši vairs nav vien vēsturisko norišu pasīvas sastāvdaļas, bet aktīvi vēstures veidotāji, virzītāji. 

    Skangaļu Jēkabs ir dzimis 1722.gadā Valmieras draudzē kā Skangaļu muižas dzimtcilvēks, miris 1801.gadā Ceistā (Zeist), Nīdrlandē.

    AVOTI

    Pēc Skangaļu Jēkaba nāves Hernhūtes Brāļu Draudzes izdevumā ir ievietota anonīma autora sarakstīta Skangaļu Jēkaba biogrāfija kuru, kā autors norāda, viņš ir veidojis pēc paša Jēkaba sarakstītā sava dzīvesstāsta -„Tage der Wallfahrt Eines armen lettischen Bauers durch das Jammer Thaal dieser Welt.” 2

    Latviešu valodā Skangaļu Jēkaba dzīvesstāsts pirmpublicējumu piedzīvo  1833.gadā, vienā no pirmajiem latviskajiem preses izdevumiem - Straupes draudzes mācītāja G.Sokolovska garīgas celsmes laikrakstā3. To atrodam rakstā zem nosaukuma „Dzīves stāsts viena Jēzus mīļotāja mūsu zemē, kam vārds bija Jēkabs Skangel”. Avots no kura ir ņemta Jēkaba biogrāfija nav norādīts.

1834.gadā Skangaļa dzīvesstāsts iznāk vācu valodas izdevumā „Dorp.Evangelische Blatter”4. Šis izdevums atsaucās uz Brāļu draudzes 1817.gada izdevumu „Beytrage zum Erbaung Brudergemeine”5.

Katrā ziņā 19.gs. Skangaļu Jēkabs bija zināma un ievērota persona, un kā mēs  redzam, nevien Brāļu draudzes apritē, bet arī ārpus tās robežām. 

Šie ne tuvu nav visi avoti par Skangaļu Jēkabu. Šo rindu autors ir redzējis arī atsevišķu brošūru un citas publikācijas, taču diemžēl avotu norādes ir nozaudējis vai nav pierakstījis. 

       20.gs. Latvijā Skangaļu Jēkabam ir veltītas trīs publikācijas. Ludviga Adamoviča raksts „Audējs, hercoga Bīrona skrējējs un ziepju vārītājs”6, un divas Alekseja Apiņa publikācijas  „Atraisīšanās” 7 un „Neparasts gājums”8 

Paša Skangaļu Jēkaba arhīvs, kādās sešās, septiņās pabiezās mapēs, ir meklējams Nīderlandē, Utrehtas arhīvā (Rijks Arrchief Utrecht), kurā ir deponēts Ceistas (Zeist) Brāļu draudzes arhīvs. Šķiet, latviešu pētnieku rokas šos dokumentus nav skārušas, izņemot šo rindu autoru, kam īsu brīdi bija iespēja šos materiālus pašķirstīt. 

Neliela Skangaļu Jēkaba arhīva daļa ļoti sliktas kvalitātes kserokopijās ir atrodama  Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.9 Šeit ir sešas , pēc man nesaprotamiem kritērijiem izvēlētu dokumentu kopas, kas apkopotas sešās mapītēs. Arī tos, bez šo rindu rakstītāja un dokumentu zinātniskā apraksta veicēja A.Apiņa, cita pētnieka roka nav skārusi.

Nacionālajā biblotekas rīcībā esošā Skangaļu Jēkaba arhīva daļa sastāda dažāda rakstura dokumentus, pārsvarā vācu, bet arī latviešu, angļu, holandiešu un krievu valodās. Dēļ sarežģītās ortofrāfijas lielākā daļa materiālu ir grūti atšifrējami, turklāt kserokopijas ir vismaz par 50% mazākas par orģināliem, dažiem dokumentiem ir nesaprotams datējums. Šeit ir vēstule Magnusam Buntebartam,  neparasta ieteikuma vēstule Skangaļu Jēkabam, lai ceļojuma laikā to pabarotu un dotu naktsmājas. 1743.gadā Valmieras Brāļu draudzes latviešu vecāko saraksts, nedatēti un grūti salasāmi vēlējumi personām vācu un latviešu valodās, dienasgrāmata pārsvarā vācu, bet arī holandiešu un latviešu valodās. Tā aptver laiku no 1745 līdz 1750. gadam, bet atsevišķi ieraksti ir veikti arī vēlāk. Dokumentu kopā ietilpst dažāda rakstura aprēķini, saimnieciska rakstura dokumenti, testamenti, dziesmu lapiņas u.c.  Jādomā, ka nozīmīgākais dokuments ir populārais Skangaļu Jēkaba paša sarakstītais dzīvesstāsts „Tage der Wallfahrt Eines armen lettischen Bauers durch das Jammer Thaal dieser Welt”10.

Latviešu hernhūtieši brāļu un māsu dzīves gājumus gājumus pārrakstīja un lasīja arī  priekšā dažādos Brāļu draudzes saietos. To, ka latviešu vidū Skangaļu Jēkaba dzīvesstāsts ir bijis zināms un, jādomā, populārs norāda tas, ka 2002.gadā šo rindu autors Lubānā turēja rokās kādā privātkolekcijā saglabātu 19.gadsimta  Skangaļu Jēkaba dzīves stāsta norakstu.

      Skangaļu Jēkabs ir dzimis īsi pēc postošā Ziemeļu kara 1722. vai 1723.gadā., Cēsu apriņķī, Valmieras draudzē, Mūrmuižas Skangaļos, saimnieka brāļa ģimenē. 

           Saskaņā ar prof. Adamoviča pētījumiem latviešu garīgajā dzīvē tolaik dominēja reliģiskais sinkrētisms, taču bija atsevišķas saimes ko var apzīmēt par kristīgām. Tas bija pēc Ziemeļu kara Vidzemē ienākušo mācītāju – piētistu čaklās darbības rezultāts. Spilgtākā personība viņu vidū bija Valmieras mācītājs Gotholds Neihauzens11. Lielā mērā, jādomā, pateicoties tieši viņa darbības nopelnam, Skangaļu saimes dzīve jāraksturo kā kristīga nevien formāli, bet arī pēc būtības.

       Māte dēlu agri iemācija lasīt. Viņš no galvas iegaumējis veselas dziesmu grāmatas nodaļas, un viņa uzdevumos ir ietilpis lasīt citiem priekšā sprediķu grāmatas un bībeles tekstus.

      Turpmāko Skangaļu Jēkaba dzīves gājumu aplūkosim hronloģiskā secībā. Viņa agrajiem dzīves gadiem pamatavots ir viņa paša rakstītais dzīvesstāsts. Tomēr 30-to gadu otrajā pusē veidojās juceklīga  neatbilstība starp Jēkaba vecuma un vēsturisko notikumu datējumiem.  Šīs nesakritības norāda arī Adamovičs un Apinis. Es balstīšos uz pieņēmumu, ka ticamāk Skangaļa dotie hronoloģijas parametri ir kļūdaini. Notikumu hronloģiskā secība ir uzskatāma par ticamāku, nekā Skangaļa dotie gadskaitļi un sava vecuma datējums. Šajā gadījumā jāpatur vērā, ka savu autobiogrāfiju Skangaļu Jēkabs ir datējis ar 1797 gadu, kad viņš ir aptuveni 76 gadu vecs un no aprakstītajiem notikumiem to šķir vairāk kā 50 gadi. Jādomā, ka šo darbu uzrakstīt Skangali motivēja Brāļu draudzes tradīcija un kārtība, ka, nojaušot pietiekami drīzu došanos mūžībā, hernhūtieši rakstīja savas dzīvesstāstu. Tas tika traktēts kā liecība par Dieva mīlestību un vadību, kam, dabiski, savos dzīvesstāstos pievērsa galveno uzmanību. Jautājums ir, kāpēc notikumi aprakstīti tikai līdz viņa dzīves 17 gadam, jo veselība viņam noteikti ļāva raksīt. (vēl dažas dienas pirms nāves viņš veda grāmatvedības ierakstus, deva pēdējos rakstiskos norādījumus, ko darīt pēc viņa nāves).

1735/6. – 13 vai14 gadu vecumā Jēkabu nodeva amata mācībā pie linaudēja. Spriežot pēc netiešām norādēm, kaut kur Raunas – Veselavas pusē.

1738/9. -  ziņas par Valmieras latviešu skolotāju semināra darbību nonāk līdz Jēkabam viņa amata māceklības vietā. Viņš alkst redzēt „ļaudis par kuriem tiku lasījis Jaunajā Derībā un kādus nekur nevarēju atrast.”12

1739. ziema/pavasaris – Jēkabs dodas uz Valmieru un piedalās hernhūtieša Magnusa Buntebārta vadītā latviešu sanāksmē pirms latviešu svētdienas dievkalpojuma. Tas ir noticis februārī jeb martā, kad latviešu saiešanas tika sadalīja pa dzimumiem, jo Skangalis saiešanā apraksta tikai jaunus, nopietnus vīriešus.

           Dzirdot Kristus grēku piedošanas vēsti un evaņģeliju, Skangaļu Jēkabam notiek garīgs lūzums jeb „modināšana”. „ ...Viņš (Pestītājs) reizē ar grēku piedošanu dāvina  mūžīgo dzīvošanu un jaunu, dzīvu garu tā, lai tas taptu par jaunu laimīgu radījumu. Ai, kā nu man sita mana sirds. Tagad man tika skaidrs kā saule, ka es biju tas garīgi mirušais un tumšais ceļš, kam galīgi trūka dzīvības no Dieva. Es vareni izbijos, manī viss salūza gabalos.”13

1739. -      Nākošajā svētdienā Jēkabs atkal mēro piecu stundu ilgo gājienu uz Valmieru uz saiešanu, kur dāvanā saņem semināristu pārrakstītos dziesmu tekstus. Atgriežoties mājās Jēkabs garīgi aizkustina arī Skangaļu māju saimi, īpaši māti.

 1739. aprīlis/maijs -  Skangaļu Jēkabs Valmieras diakonātā iesāk iesvētes mācības kursu, taču jau nākošajā dienā tiek izsaukts un nosūtīts uz Priekuļu muižu, Kurzemes hercoga muižkunga rīcībā. No Priekuļiem grupa latviešu jauniešu tiek sūtīti uz Pēterburgu. Pa ceļam Valmierā Jēkabs satiek jaunos ticības brāļus. Buntebārts viņu svētī „ ar maigām mīlestības asarām”. No iepriekšējim Valmieras apmeklējumiem Jēkabam izveidojušās tuvākas attiecības ar 30 gadus veco semināristu, liepēnieti Auduļu Pēteri, (Skangaļi arī atradās netālu no Liepas muižas) kas agrāk apkārtnē bijis pazīstams ar dauzonīgu, nekārtīgu dzīvesveidu.  Interesanti ir svētības vārdi ko sēžot ratos Skangaļu Jēkabs saņem no atmodinātā Auduļu Pētera, „ Nu, mans mīļais brāli Jēkab, brauc, kurp tieci saukts! Pestītājs tevi pavadīs un svētīs! Tu pazini mani iepriekš, zini, kāds beigts sunis es biju un kadus nāves darbus darīju. Bet tagad Jēzus Kristus mani ir padarijis dzīvu, un tagad es vairs mūžībā nemiršu”14

1739. -       Skangaļu Jēkabs nokļūst Pēterburgā, Kurzemes - Zemgales hercoga Ernsta Johana fon Bīrona dienestā. Viņš ir lēperis, proti, kas skrien līdzās karietei. Pēterburgā Jēkabam izdodas tikties ar hercogu, kas runā teicamā latviešu valodā un jaunieti aizkustina ar savu laipnību.

Interesanta ir Skangaļa liecība, ka Pēterburgas galmā dažādos amatos ir kalpojuši daudzi latvieši. Jēkabs un citus jaunatvestie latiešu jaunekļi  mācīti galmā  izturēties „nevis kautrīgi, bet līksmi un apmierināti”, laikam jau, saskaņā ar apgaismības laikmeta galma dzīves paražām un  modi.

/1739 Vasarassvētkos Valmierā sākas lielā atmoda, ko Jēkabs klātienē nepiedzīvo./ 

1740. 17.okt. – mirst Kurzemes – Zemgales hercogiene, Krievijas imperatore Anna Ivanovna. Drīz pēc tam Bīrons tiek arestēts un no sabiedrības izolēts Šliselburgas cietoksnī pie Pēterburgas, līdz kurienei Skangalis viņu pavada.

1740/41. (ticamāk, ka 1741.) - Skangaļu Jēkabs atgriežas dzimtenē, līdz tam, šķiet, panākdams savu tiesiskā (dzimtcilvēka) statusa maiņu. Aktīvi iesaistās  Brāļu draudzes atmodas kustībā Valmierā. Strādā par audēju.

1742. 19.aprīlī  - Valmierā tiek dibināta pirmā latviešu Brāļu draudze, Skangaļu Jēkabs darbojas puišu kārtas amatos. Dievgaldnieku sarakstā norādītā dzīvesvieta – Jērakalns.

1743.  16.aprīlī  –Brāļu draudzes aizliegums Vidzemē un vajāšanu sākums.

1745. – Buntebarta mudināts Skangalis dodās uz Vāciju. Viņš uzturās Brāļu draudzes īpašumos Veterau, Marienbornā, Lindheimas seminārā. Tur viņš papildina izglītību un  iesaistās draudžu dzīvē. Šajā laikā aizsākās draudzība ar N.L.Cincendorfu (1700 – 1760) ar ko viņš sarakstās līdz grāfa aiziešanai mūžībā, (katrā ziņā Skangalis grāfam raksta).

1746. – Ceistā, Holandē notiek Brāļu draudzes sinode,  kurā viens no izšķiramajiem jautājumiem ir par Brāļu draudzes Baltijā turpmāko darbības attīstību vajāšanu apstākļos Krievijas impērijā. Sinodē aktīvi piedalās arī latvieši, pagaidām zināmie ir  Rīgas latviešu hernhūtiešu vadītājs Jānis Šteinhauers un Jēkabs Skangalis. Reihsgrāfa L.N. fon Cincendorfa runu šajā jautājumā Skangalis ir konspektējis vācu valodā.15

1748. – Jēkabs uzturās tā laika Brāļu draudzes centrā Hernhāgā. Apgūst ziepju vārīsanas arodu. Šajā laikā Hernhāgas Brāļu draudzi  arvien dziļāk skar garīga krīze (hiperkāpināts reliģisks jutekliskums, emocionalitāte). Šajā gadā pēc paša teiktā viņš pazaudēja „ ...sirsnīgo un jūsmīgo Jēzus tuvuma apziņu”16

1750. –  Hernhāgas Brāļu draudzei izjūkot, pārceļas uz Hernhūti, kur strādā ziepju vārītavā.

1756. –  nespējot atrast kompromisu konfliktos ar kolēģiem par darba jautājumiem pārceļās uz Angliju un darbojas turienes Brāļu draudzē. 

1757. –  pārceļas dzīvot uz Holandi, Ceistas Brāļu draudzi.

18. gadsimta 60- tajos, 70-tajos gados Rietumeiropa piedzīvo rūpniecības revolūciju. 

Ražošana no darbnīcām pāriet uz fabrikām un notiek fundamentālas ražošanas attiecību izmaiņas. Skangalis  aktīvi iekļaujās progresīvo saimniecisko pārmaiņu procesā. 

1767. – Zeistā apprecas ar vācu tautības hernhūtieti Annu Elizabeti Hauhardt. Dibina pats savu ziepju ražošanas uzņēmumu. Pakāpeniski Jēkabs kļūst turīgs. Ceistas Brāļu draudzes kvartālā (Broederplein 15) uzceļ savu ziepju vārītavu un vada tās darbību.

1793. gadā Francija piesaka Holandei karu un 1795. gadā to okupē. Karadarbības sekas negatīvi ietekmē Skangaļa biznesu (jādomā arī paša, jau solīdie, gadi). Rietumeiropu plosa kari, zemē valda posts un nabadzība. Skangalis ir dāsns ziedotājs trūkumcietējiem. 

1796.  –  sievas nāve. Ap šo laiku sašaurinās arī saimnieciskās darbības aktivitāte.

1801. 5.maijā – Skangaļu Jēkabs dodas pie sava Pestītāja. (Utrehtas arhīvā bija ziņas arī par to cikos tas notika, bet neatceros). Testamentā manta tika novēlēta Zeistas Brāļu draudzes diakonijai un radiem Vidzemē. 

      Trīs iemeslu dēļ Skangaļu Jēkaba personība un dzīves gājums neapšaubāmi ir intereses un vēsturnieku izpētes vērta. 

Pirmkārt, caur Skangaļa  dzīves gājumu paverās pārsteidzoši plaša panorāma uz 18. gadsimta  latviešu sabiedrību un Eiropas norisēm būtiskos vēsturiskos notikumus un virknē robežsituāciju. Caur viņa biogrāfiju saskaramies dzimtbūšanas realitāti,  Latvijas valsts „ieņemšanu” - Lielo latviešu atmodu un pirmo nacionālo organizāciju. Saskaramies ar apgaismības laikmeta izpausmēm Pēterburgas galmā un hercogu Bīronu (arī viņa dzīves robežsituācijā). Caur viņa dzīvi atklājam robežsituācijas un kardinālās izmaiņas  protestantiskās Eiropas reliģiskajās idejās, novatoriskās izpausmēs reliģisko organizāciju dzīves praktiskajā organizācijā. Manuprāt ļoti plašas materiāla izstrādes un apceres iespējas ietver fakts, ka viens latviešu zemnieks rosīgi un sekmīgi darbojās Eiropas Jauno laiku vēstures robežšķirknes zīmē. Gan Eiropas industriālā revolūcija, gan Franču revolūcijas  ietekmes vistiešākā veidā un skaidri atspoguļojas Skangaļu Jēkaba biogrāfijā.

 

Otrkārt, Skangaļu Jēkaba personībai neapšaubāmi piemīt tā kapacitāte, lai būtu saistoša arī viņa paša personība. Skangali varam droši saukt par vienu no pirmajiem latviešiem – „eiropiešiem”. Viņš ir dzīvojos dažādās Eiropas zemēs, pratis vismaz četras valodas, bija draudzīgās attiecībās un sarakstījās ar inteliģences pārstāvjiem un pat aristokrātiem. Vienlaikus viņš uzturēja attiecības ar tautiešiem dzimtenē un emigrācijā. 18.gs. latviešu emigrācija Rietumeiropā ir atsevišķas izpētes vērta, jo vismaz Brāļu draudzes ietvaros tāda pastāvēja 17. Kaut pēc rakstu darbiem šķiet, ka Jēkabs nav bijis apveltīts filoloģiskām dāvanām, tomēr ir piedalījies Cincendorfa „ Vispārējo lūgšanu” latviskās redakcijas sagatavošanā. Skangalis bija rosīgs sabiedrības reliģiskā un sociālās dzīves dalībnieks, ar savu aktīvu, dažkārt no vairākuma atšķirīgu viedokli.  Protams, svarīga ir viņa sekmīgā uzņēmējdarbīa, pateicoties tai, viņš arī vispārējā Brāļu draudzes kustības vēsturē ir atstājis savas pēdas. No sociālā statusa viedokļa Skangalis ir novators un aktīvs jauno sociāli ekonomisko pārmaiņu īstenotājs, progresīvs pilsoniskās vidusšķiras veidotājs. Rakstot par Skangali allaž tiek izcelta viņa augsti morālā attieksme pret darbu un biznesa partneriem. Ar saviem finansu līdzekļiem uzņēmējs iesaistījās labdarības projektos un arī testamentā, prāvu daļu sava īpašuma novēlēja sabiedriskā labuma organizācijai – Ceistas diakonijai, kura vēlāk pārtapa par pasaulē redzamāko Brāļu draudzes misijas organizāciju – Ceistas misija (Zeister Zendigsgenootschap).  Un visbeidzot, visu savu mūžu Skangaļu Jēkabs nav aizmirsis, bet allaž uzsvēris to, ka viņš ir latvietis.

Treškārt, par Skangaļu Jēkabu ir plašs neapstrādātu vēstures avotu klāsts, nevien Utrehtas arhīvā, bet arī Brāļu draudzes arhīvā Vācijā, Hernhūtē (Herrnhut). Ļoti iespējams, ka Skangalis ir ārzemju iespieddarbos visplašāk aprakstītais 18. gadsimta latvietis. Katrā ziņā būtu lietderīgi veikt arī publicēto avotu izpēti. Interesanti būtu veikt Skangaļu Jēkaba kā uzņēmēja saimnieciskās darbības analīzi. Tas ir iespējams, jo Utrehtas arhīvā ir iepazīstami viņa pedantiski vestie biznesa dokumenti. Lai izprastu latviešu dzimtļaužu sabiedrības starptautiskās ietekmes, tās saistību ar Eiropas ideju pasauli, būtu lietderīgi apskatīt 18.gadsimta „ārzemju latviešu” sakarus ar dzimteni, analizēt to nozīmi un ietekmi latviešu sabiedrības dzīvē. Te noteikti jābūt ne vienam vien pārsteigumam. Augšminētajos arhīvos materiāli gaida latviešu pētniekus.

Nobeigums un secinājumi

Skangaļu Jēkabs ir personība caur kura prizmu ir iespējams bagātīgi un ļoti daudzpusīgi saskatīt un iepazīt  18.gadsimta teoloģiskās, saimnieciskās un latviskās sabiedrības norises un attīstības dinamiku. Viņa vēsturiskās personības unikalitāte slēpjās apstāklī, ka viņa personība  vairāk kā jebkura cita, līdz šim Latvijas vēsturē zināmā, pārsteidzošā un negaidītā veidā  spēj savienot apgaismības laikmeta norises Eiropā ar šī laikmeta vēsturiskajām norisēm Latvijas sabiedrības dzīvē. 

18.gadsimta latviešu sabiedrības dzīve joprojām ir terra incognita. Un tāpēc te ir vēsturnieku lielo iespēju zeme. Latvijas vēsturei ir svarīgi izveidot un aprakstīt apgaismības gadsimta  latviešu sabiedrības modeli visā tā attiecību spektrā, - daudzveidībā, daudzpusībā. Svarīgi ir par izpētes prioritāti izcelt un  paturēt parādības, kas attiecas specifiski uz vēstures latvisko elementu. Neapstrādātu materiālu ir kaudzēm!  Esmu pārliecinās, ka kvalitatīvi veikts šāds pētījums loģiski paskaidros un atbildēs arī virkni 19. un pat 20. gs. jautājumus, un latviešiem mazāk vajadzēs mocīties ar saviem identitātes jautājumiem.

1 Cēsu novada vēsture II, Cēsu muzeju apvienība, 1998,129.lpp.

2 Gemeinde Nachrichten, Nr.12, Beylage zur 48-ten Woche, 1801.6.Bd.,373-403.lpp.„Des verwitven bruders Jacob Skangel,

 heimgegangen in Zeist den 5-ten May 1801(scil. Lebenslauf)

3 „Ziņas par notikumiem iekš Dieva valstības; mīļām latviešu dvēselēm par atzīšanu un par apstiprināšanu iekš 

vientiesīgas ticības un mīlestības uz to Kungu Jēzu Kristu”, 1833. 26.- 28.lpp

4 Dorp.Evangelische Blatter. – 1834.g. Nr.50. -  1938., Nr.2., 8.lpp Dorp.Evangelische Blatter. – 1834.g. Nr.50.

5 „Beytrage zum erbanng Brudergemeine”. – Gnaden, 1817, 8 ,Nr.4

6  Senatne un māksla, R 1938, Nr.2, 7-11.lpp Skangaļu Jēkabs (1723.-1801.) Audējs, hercoga Bīrona skrējējs un ziepju vārītājs

7 Žurnāls Grāmata, 1992, Nr.1, 79-85

8 Apinis,  A.Soļi, ,a/s Preses nams, 2000, 66-75 lpp.

9 NB R X 35,3, 6-11

10 Skangaļu Jēkaba autobiogrāfijas tulkojums no vācu valodas „Nabaga latviešu zemnieka gājuma dienas caur šīs pasaules bēdu leju”

Žurnāls Grāmata, 1992, Nr.1, 79-85.lpp.

11 Adamovičs L.,Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710-1740, Sējējs,1963,158.-168.lpp.

12 Žurnāls Grāmata, 1992, Nr.1, 81

13 Turpat, 81.lpp.

14 Turpat, 83.lpp.

15  Apinis,  A.Soļi, ,a/s Preses nams, 2000, 70. lpp.

16  Senatne un māksla, R 1938, Nr.2, 10.lpp

17 Dažās Brāļu draudzēs notika latviešu dievkalpojumi, pat „latviešu svētki”. Jādomā, ka latvieši aktīvi piedalījās vēsturiskajā 1746. gada sinodē Zeistā, kurā pieņēma vēsturisko lēmumu , ka Vidzemes Brāļu draudzes dzīves organizāciju un vadību jānodod pašu latviešu ziņā. Rīgas hernhūtiešu vadītājs Jānis Šteinhauers iesaistījās dažādos, arī starptautiskos Brāļu draudzes projektos. Viņa dēls, arī Jānis Šteinhauers, ilgus gadus kalpoja hernhūtiešu draudzēs  Holandē, Anglijā un Īrijā

---------------

 

 

   

Ziedojumi  

"Latvijas Vienotā Brāļu draudze"
Reģistrācijas Nr. 40801052725,
LV54HABA0551050167057
   

Pieteikšanās  

   
© Brāļu draudzes misija